Taka gandrīz nelīkumoja, apejot tikai paugurus un lielus kokus. Vairākas reizes tā šķērsoja dzīvnieku taciņas un reiz pagāja garām milzīgām, dziļām un apaļām kā blodas pēdām, kas bija pusmetru lielas.
- mm-jā! - teica Odincovs, sastopot Ivašuras skatienu. - Te tā kā zilonis staigājis.
- Turiet ieročus gatavībā, - tas klusi pavēlēja, un viņi devās tālāk, gatavi pārsteigumiem.
Tomēr to, ko viņi ieraudzīja, izejot cauri mežam, gaidījis nebija neviens.
Reljefs šeit manāmi pazeminājās, pārvēršoties kailā sniegotā ieplakā, no kuras centra debesīs pacēlās mirdzošs, zeltīts, dūmojošs konuss. No šī konusa izplūda dārdoņa un astmatiska svilpe, un zeme zem kājām drebēja un raustījās taktī gaismas pulsāciju tā iekšienē.
No tālienes atskanēja rejoša taurēšana - trombons uz pusēm ar lokomotīves svilpi. Visi skatījās tajā virzienā un ieraudzīja, kā milzīgs pinkains ķermenis izskrēja no meža trīs kilometru attālumā un metās uz dīvaino uguni pie horizonta. Mamuts! Vēl viena milzu figūra ar lēcieniem skrēja viņam pakaļ, panāca, viegli nogāza zemē. Rēkšana pierima, to nomainīja klepus. Mamutam izdevās pielekt kājās, ar snuķi atvairīties, taču kolosālais pērtiķis - no attāluma šī daudzkājainais ķēms šķita gorilla - atkal nogāza dzīvnieku un kādu laiku kaut ko izdarīja virs liemeņa. Tad tas iztaisnojās un pagriezās pret sastingušajiem cilvēkiem. Caur binokli bija skaidrs, ka tā galva ir gludena čūskveidīga, ar kapuci kā kobrai.
- Ja viņš nāks uz mums - atkāpieties! Ivašura ātri pateica.
Varbūt seškājainais briesmonis būtu pamanījis cilvēkus, bet viņu novērsa zirnekļi. Tie parādījās sniegotajā laukā, it kā izlekuši no spīdošā konusa, un lokveidīgi metās mērkaķčūskas virzienā. Tas kādu mirkli vēroja tuvojošos nodaļu, tad metās mežā, izrādot saviem apjomiem negaidītu veiklību. Zirnekļi nekavējoties mainīja trajektoriju, nozuda mežā netālu no izlūku grupas, nepievēršot viņiem uzmanību.
- Izskatās, ka mūsu uguns spēks nav tik nopietns, kā to prasa situācija, - klusi sacīja Odincovs. - šito mērkaķi ar pistolēm un automātu nenogāzt. Vienīgā cerība uz jūsu "blasteru". Varbūt to panēsāšu es?
Ivašura neatbildēja.
Nedaudz pastāvējuši, viņi devās atpakaļ, piesardzīgi ieklausoties svešās dzīves skaņās, kas bija kļuvušas nepatīkamas. Visi šoreiz saprata, ka viņu sagatavošanās Torņa izpētei bijusi nepietiekama.
Koridors, no kura viņi izgāja, izrādījās aizvērts. To nevarēja atvērt ne ar skaņas, ne ar domu komandu, un nebija vadības paneļa ar pogām vai svirām. Ēkas siena šajā vietā šķita kā betona monolīts, tajā nebija redzamas nekādas nišas, vai logi.
- Nu, ko mēs darīsim, kolēģi? - Ivašura paskatījās apkārt stāvošo biedru sejās.- Ietriec sienā "blastera" lādiņu, un cauri, - ieteica Ruzajevs.
Odincovs papurināja galvu.
- Tas nav pārāk korekts problēmas risinājums.
- Ja neatradīsim citu ieeju, mums būs jāizmanto "blasters", - Ivašura nolēma. - Apiesim ēku, pārliecināsimies, ka ir tikai viena ieeja, un atgriezīsimies. Vai ir kādi citi viedokļi?
Citu viedokļu nebija.
Stundu vēlāk, visai nomocījušies pa šķēršļoto apvidu, nogājuši apmēram sešus kilometrus gar ēkas sienu, viņi nonāca pie otras ieejas Tornī. Durvis šeit bija nomainītas ar vai nu metāla, vai kāda veida plastmasas loksni, kas kārtīgi aizsedza kvadrātveida atveri sienā. Acīmredzot Torņa īpašnieki nespēja atjaunot īstās durvis un vienkārši bloķēja ceļu uz ēku dzīvniekiem un putniem, kuri šeit jau bija paspējuši nomīdīt sniegu. Tā kā sniegā tika atrastas arī zirnekļu pēdas, tika pieņemts, ka tieši zirnekļi parūpējušies par ieeju.
Plastmasas loksne bija smaga kā svins. Piecatā ar grūtībām izdevās to atgrūst no sienas! Tā nokrita kā masīva saliekamās mājas siena. No tukšā koridora, kas pazuda tumsā, bija jūtama mitra siltuma un dzīvnieku izkārnījumu smaka.
- Ambrē tomēr, - Gasparjans sarauca degunu. - Varbūt meklēsim tīrāku koridoru?
- Re kāds estēts tu mums, - nomurmināja Ivašura. - Es iešu pirmais, Volodja piesedz aizmuguri. Uz priekšu, izlūki!
- Nezinu, vai mūs gaida lieli varoņdarbi, - Gasparjans nopūtās, - bet nepatīkami pārsteigumi gan būs.
Pēc dažām minūtēm viņi pārliecinājās, ka Surenam ir taisnība.
Tajai izdevās pagulēt nedaudz vairāk kā divas stundas, taču ar to pietika, lai viņa sajustos dzīvespriecīgāka un jautrāka. Kostrovs arī pagulēja, bet mazāk - Pāvels viņu pamodināja jau pēc stundas.
Cenšoties nepamodināt saritinājušos meiteni, Ivans izkāpa no telts apakšas, nomazgājās ar ūdeni no blašķes, padzērās tonika sulu no NZ pudeles un devās pie inspektora, kurš kontroles bloka sānos atvēra alu.
- Kas mums slikts?
- Viss ir normāli, - Pāvels joku nesaprata. - Stass izzvejoja informāciju par cilvēku klātbūtni Stumbrā. Tūlīt redzēsim, kas viņi ir un kur atrodas.
- Kas izzvejoja? Stass?
- A-a ... tā apkalpojošo inku nosauca Zlatkovs, - zinātnieks, kura ideja tika iemiesota hronourbja izveidē. Stas ir saīsinājums no "stāvokļa sargs".
Nišā virs vadības pults parādījās paša Stasa trīsdimensiju figūra, kas pārvietojās pa labi. Likās, ka viņš sēž blakus Pāvelam tādā pašā krēslā. Viņš lietišķi teica:
