Laumu bērns полностью

Filipa Gregorija

Laumu bērns

.

....

.

..

Bungošana pa durvīm uzrāva viņu no miega kā sprādziens tieši sejā. Jaunais vīrietis pakampa dunci, kas atradās zem spilvena, un grīļodamies basām kājām nostājās uz akmens celles ledusaukstās grīdas. Viņš bija sapņojis par saviem vecākiem un bijušajām mājām un nu sakoda zobus, mēģinot apslāpēt pierastās šķiršanās sāpes ilgas pēc visa, ko bija zaudējis: māju laukos, māti, agrāko dzīvi.

Atkal atskanēja apdullinoša rīboņa. Jauneklis atvilka durvju aizbīdni un, turēdams dunci aiz muguras, pie­sardzīgi pavēra durvis mazā spraudziņā. Ārpusē stāvēja figūra tumšā kapucē, un tai abās pusēs divi drukni

vīrieši, katrs turēdams rokā pa aizdegtai lāpai. Viens savējo pacēla augstāk, tā ka gaisma krita uz slaiko, līdz viduklim kailo, tikai biksēs tērpto jaunekli, kura gaišbrūnās acis mirkšķinājās zem tumšajiem, uz pieres īsi apcirptajiem matiem. Viņam varēja būt gadu septiņ­padsmit; seja bija piemīlīga kā zēnam, bet augums kā jaunam, smagā darbā norūdītam vīrietim.

-     Luka Vero? -Jā-

-    Jums jānāk man līdzi.

Atnācēji ievēroja, ka jaunais vīrietis vilcinās. Ne­muļķojieties! Mēs esam trīs, bet jūs tikai viens pats. Duncis, ko slēpjat aiz muguras, mūs neapturēs.

-    Tā ir pavēle, otrs vīrs skarbi ierunājās, nevis lūgums. Un jūs esat devis paklausības zvērestu.

Luka bija zvērējis paklausību savam klosterim, nevis šiem svešiniekiem, taču viņš bija izraidīts no klostera, un šķita, ka nu viņam jāpakļaujas katram, kurš izkliedz kādu pavēli. Jauneklis pagriezās pret gultu un apsēdās, lai uzvilktu zābakus. Viņš ieslidināja dunci makstī, kas bija noslēpta zābaka mīkstajā ādā, tad uzģērba audekla kreklu un ap pleciem apmeta nonēsāto vilnas apmetni.

-    Kas jūs esat? viņš ievaicājās, negribīgi tuvoda­mies durvīm.

Vīrietis neatbildēja, bet vienkārši pagriezās un devās pa priekšu; tikmēr abi sargi gaitenī gaidīja, kad Luka iznāks no savas celles un sekos viņiem.

-     Kurp jūs mani vedat?

Abi sargi neatbildēdami nostājās viņam aiz muguras. Luka gribēja apjautāties, vai viņš ir apcietināts un vai viņu ved uz tūlītēju nāvessoda izpildīšanu, tomēr viņš neuzdrīkstējās to sacīt. Pats šis jautājums viņā iedzina bailes, un jauneklis sev atzinās, ka atbilde viņu šaus­mina. Luka juta, kā zem vilnas apmetņa viņu pārklāj baiļu sviedri, lai arī gaiss bija ledains un akmens sienas sal­tas un mitras.

Jauneklis apzinājās, ka iekūlies visnopietnākajās nepa­tikšanās savā neilgajā dzīvē. Tikai vakar četri vīri tumšās kapucēs bija aizveduši viņu no klostera un nogādājuši šurp, uz šo cietumu, netērējot nevienu vārdu paskaidro­jumiem. Luka nezināja ne to, kur atrodas, ne to, kā varā viņš ir. Viņš nezināja, kāda varētu būt pret viņu vērstā apsūdzība. Nezināja, kāds sods viņu varētu sagaidīt. Vai viņu sitīs, mocīs vai nonāvēs.

-    Es pieprasu, lai ierodas priesteris. Vēlos izsūdzēt grēkus… jauneklis ierunājās.

Vīrieši vispār nepievērsa Lūkam uzmanību, tikai lika viņam kustēties tālāk pa šauro, akmeņiem izklāto ga­leriju. Tajā valdīja klusums; abās malās bija redzamas aizvērtas durvis, kuras veda uz cellēm. Jaunais vīrietis nevarēja pateikt, vai tas ir cietums vai klosteris, ēka bija auksta un klusa. Tikai pirms īsa brīža bija iestājusies pusnakts, un visu ieskāva tumsa un pilnīgs klusums. Lū­kas pavadoņi, nesaceldami ne vismazāko troksnīti, so­ļoja pa galeriju, tad nokāpa pa akmens kāpnēm, izgāja cauri lielai zālei un devās lejup pa nelielām spirālveida kāpnītēm tumsā; tā kļuva arvien melnāka un melnāka, bet gaiss saltāks un saltāks.

-    Es uzstāju, lai jūs paskaidrojat, kurp mani vedat, Luka neatkāpās, tomēr viņa balss bailēs drebēja.

Neviens neatbildēja, taču sargs Lūkam aiz muguras pievirzījās nedaudz tuvāk.

Kāpņu apakšgalā Lūkam izdevās ieraudzīt tikai ne­lielu arkveida ieeju un masīvas koka durvis. Vīru vadonis izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis un pamāja, lai Luka dodas iekšā. Kad jauneklis vilcinājās, viņam aiz muguras stāvošais sargs vienkārši virzījās tuvāk, līdz tā draudošais milzu augums pastūma Luku uz priekšu.

-     Es pieprasu… jaunais vīrietis izdvesa.

Spēcīgs grūdiens viņu izstūma cauri ieejai, un Luka noelsās, ieraudzīdams, ka atrodas augstas, šauras kraujas pašā malā. Dziļi lejā upē šūpojās laiva; pretē­jais krasts tālumā vīdēja tumšs un neskaidrs. Jauneklis atsprāga atpakaļ no kraujas malas. Viņu pārņēma pēk­šņa, reibinoša sajūta, ka vīri vēlētos nogrūst viņu lejā, uz akmeņiem, tikpat labprāt kā novest lejā pa stāvajām kāpnēm uz laivu.

Pirmais vīrietis viegliem soliem devās lejup pa mit­rajiem pakāpieniem, iekāpa laivā un kaut ko īsi pateica laiviniekam, kurš stāvēja laivas pakaļgalā un turēja laivu pret straumi, veikli kustinādams vienu pašu airi. Tad vīrs palūkojās atpakaļ uz glīto, bālo jaunekli.

-     Nāciet! viņš pavēlēja.