
Filipa GregorijaLaumu bērnsIr 1453. gads, un visas zīmes liecina tuvojas pasaules galsGlītajam jauneklim Lūkam Vero, kurš apsūdzēts; ķecerībā un izslēgts no klostera, tiek uzdots izmeklēt noslēpumainus un baisus notikumus, kuri liecina par pasaules gala tuvošanos.Klosteri, kuru vada septiņpadsmitgadīgā abate Izolde, mūķenes moka dīvainas vīzijas, staigāšana miegā, asiņojošas brūces…Aci pret aci sastopoties ar viduslaiku lielākajām bailēm melno maģiju, vilkačiem, ārprātu Luka un Izolde uzsāk patiesības meklējumus, cenšoties saprast ari paši savu likteni un atklāt Tumsas ordeņa noslēpumus."Luka nespēja novērst acis no šīs meitenes, kura bija aizklājusi seju jaunekļa skatienam ar plīvuru un matus apsegusi ar kapuci, lai viņš neuzzinātu, kā viņa izskatās. Austošās saules zeltainajā gaismā jauneklis nenovērsdamies raudzījās meitenē. Luka pirmo reizi ieraudzīja viņas tumšzilās acis zem brūnajām, izliektajām uzacīm, taisno, nevainojamo degunu un silto, kārdinošo muti. Tad viņiem pretī nostājās brālis Pēteris, un Luka ieraudzīja abates asinīm notrieptās rokas, kuras rakstvedis bija sasējis ar virvi. Luka saprata, ka viņa ir šausmu izdzimums, skaists šausmu izdzimums ļaunākā radība starp debesīm un elli, kritis eņģelis."FILIPA GREGORIJA bija vispāratzīta vēsturniece un rakstniece, kad sevī atklāja interesi par Tjūdoru laiku un uzrakstīja starptautisko bestselleru "Otra Boleinu meita", pēc kura motīviem uzņemta ievērojama filma ar tādām zvaigznēm kā Natālija Portmane un Skārleta Johansone.F. Gregorija ir sarakstījusi vairākus romānus par Tjūdoru laiku, kas kļuvuši par bestselleriem, kā ari romānu ciklu "Brālēnu karš" (The Cousins' War), pēc kura motīviem plānots uzņemt lielbudžeta televīzijas seriālu.Šī grāmata ir pirmā jaunajā, aizraujošajā, noskaņām bagātajā romānu ciklā "Tumsas ordenis", kura darbība norisinās viduslaiku Eiropā.Filipa Gregorija LAUMU BĒRNSRedaktore Daina GrūbeApgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3226.Jelgavas tipogrāfijaVisas ši darba tiesibas ir aizsargātas. Izdevumu reproducēt, kopēt vai citādi pavairot un izplatit aizliegts bez apgāda rakstiskas atļaujas.© Tulkojums latviešu valodā, Apgāds Zvaigzne ABC ISBN 978-9934-0-3527-2No angļu valodas tulkojusi Santa BraunaNoskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
Filipa Gregorija
Laumu bērns
.
....
.
..
SANTANDŽELO PILS, ROMA, 1453. GADA JŪNIJS
Bungošana pa durvīm uzrāva viņu no miega kā sprādziens tieši sejā. Jaunais vīrietis pakampa dunci, kas atradās zem spilvena, un grīļodamies basām kājām nostājās uz akmens celles ledusaukstās grīdas. Viņš bija sapņojis par saviem vecākiem un bijušajām mājām un nu sakoda zobus, mēģinot apslāpēt pierastās šķiršanās sāpes ilgas pēc visa, ko bija zaudējis: māju laukos, māti, agrāko dzīvi.
Atkal atskanēja apdullinoša rīboņa. Jauneklis atvilka durvju aizbīdni un, turēdams dunci aiz muguras, piesardzīgi pavēra durvis mazā spraudziņā. Ārpusē stāvēja figūra tumšā kapucē, un tai abās pusēs divi drukni
vīrieši, katrs turēdams rokā pa aizdegtai lāpai. Viens savējo pacēla augstāk, tā ka gaisma krita uz slaiko, līdz viduklim kailo, tikai biksēs tērpto jaunekli, kura gaišbrūnās acis mirkšķinājās zem tumšajiem, uz pieres īsi apcirptajiem matiem. Viņam varēja būt gadu septiņpadsmit; seja bija piemīlīga kā zēnam, bet augums kā jaunam, smagā darbā norūdītam vīrietim.
- Luka Vero? -Jā-
- Jums jānāk man līdzi.
Atnācēji ievēroja, ka jaunais vīrietis vilcinās. Nemuļķojieties! Mēs esam trīs, bet jūs tikai viens pats. Duncis, ko slēpjat aiz muguras, mūs neapturēs.
- Tā ir pavēle, otrs vīrs skarbi ierunājās, nevis lūgums. Un jūs esat devis paklausības zvērestu.
Luka bija zvērējis paklausību savam klosterim, nevis šiem svešiniekiem, taču viņš bija izraidīts no klostera, un šķita, ka nu viņam jāpakļaujas katram, kurš izkliedz kādu pavēli. Jauneklis pagriezās pret gultu un apsēdās, lai uzvilktu zābakus. Viņš ieslidināja dunci makstī, kas bija noslēpta zābaka mīkstajā ādā, tad uzģērba audekla kreklu un ap pleciem apmeta nonēsāto vilnas apmetni.
- Kas jūs esat? viņš ievaicājās, negribīgi tuvodamies durvīm.
Vīrietis neatbildēja, bet vienkārši pagriezās un devās pa priekšu; tikmēr abi sargi gaitenī gaidīja, kad Luka iznāks no savas celles un sekos viņiem.
- Kurp jūs mani vedat?
Abi sargi neatbildēdami nostājās viņam aiz muguras. Luka gribēja apjautāties, vai viņš ir apcietināts un vai viņu ved uz tūlītēju nāvessoda izpildīšanu, tomēr viņš neuzdrīkstējās to sacīt. Pats šis jautājums viņā iedzina bailes, un jauneklis sev atzinās, ka atbilde viņu šausmina. Luka juta, kā zem vilnas apmetņa viņu pārklāj baiļu sviedri, lai arī gaiss bija ledains un akmens sienas saltas un mitras.
Jauneklis apzinājās, ka iekūlies visnopietnākajās nepatikšanās savā neilgajā dzīvē. Tikai vakar četri vīri tumšās kapucēs bija aizveduši viņu no klostera un nogādājuši šurp, uz šo cietumu, netērējot nevienu vārdu paskaidrojumiem. Luka nezināja ne to, kur atrodas, ne to, kā varā viņš ir. Viņš nezināja, kāda varētu būt pret viņu vērstā apsūdzība. Nezināja, kāds sods viņu varētu sagaidīt. Vai viņu sitīs, mocīs vai nonāvēs.
- Es pieprasu, lai ierodas priesteris. Vēlos izsūdzēt grēkus… jauneklis ierunājās.
Vīrieši vispār nepievērsa Lūkam uzmanību, tikai lika viņam kustēties tālāk pa šauro, akmeņiem izklāto galeriju. Tajā valdīja klusums; abās malās bija redzamas aizvērtas durvis, kuras veda uz cellēm. Jaunais vīrietis nevarēja pateikt, vai tas ir cietums vai klosteris, ēka bija auksta un klusa. Tikai pirms īsa brīža bija iestājusies pusnakts, un visu ieskāva tumsa un pilnīgs klusums. Lūkas pavadoņi, nesaceldami ne vismazāko troksnīti, soļoja pa galeriju, tad nokāpa pa akmens kāpnēm, izgāja cauri lielai zālei un devās lejup pa nelielām spirālveida kāpnītēm tumsā; tā kļuva arvien melnāka un melnāka, bet gaiss saltāks un saltāks.
- Es uzstāju, lai jūs paskaidrojat, kurp mani vedat, Luka neatkāpās, tomēr viņa balss bailēs drebēja.
Neviens neatbildēja, taču sargs Lūkam aiz muguras pievirzījās nedaudz tuvāk.
Kāpņu apakšgalā Lūkam izdevās ieraudzīt tikai nelielu arkveida ieeju un masīvas koka durvis. Vīru vadonis izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis un pamāja, lai Luka dodas iekšā. Kad jauneklis vilcinājās, viņam aiz muguras stāvošais sargs vienkārši virzījās tuvāk, līdz tā draudošais milzu augums pastūma Luku uz priekšu.
- Es pieprasu… jaunais vīrietis izdvesa.
Spēcīgs grūdiens viņu izstūma cauri ieejai, un Luka noelsās, ieraudzīdams, ka atrodas augstas, šauras kraujas pašā malā. Dziļi lejā upē šūpojās laiva; pretējais krasts tālumā vīdēja tumšs un neskaidrs. Jauneklis atsprāga atpakaļ no kraujas malas. Viņu pārņēma pēkšņa, reibinoša sajūta, ka vīri vēlētos nogrūst viņu lejā, uz akmeņiem, tikpat labprāt kā novest lejā pa stāvajām kāpnēm uz laivu.
Pirmais vīrietis viegliem soliem devās lejup pa mitrajiem pakāpieniem, iekāpa laivā un kaut ko īsi pateica laiviniekam, kurš stāvēja laivas pakaļgalā un turēja laivu pret straumi, veikli kustinādams vienu pašu airi. Tad vīrs palūkojās atpakaļ uz glīto, bālo jaunekli.
- Nāciet! viņš pavēlēja.