Luka pašūpoja galvu, iedomādamies inkvizīciju, kas varēja lemt viņam tādu likteni un noraudzīties, kā tas tiek piepildīts, uzskatot, ka tas tiek darīts Dievam par godu. Viņš neuzdrīkstējās neko piebilst.
- Kādēļ jus teicat, ka relikvija ir viltojums?
- Es nedomāju, ka…
- Kādēļ?
- Tas ir naglas gabals, aptuveni trīs collas garš un ceturtdaļcollu plats, Luka negribīgi sacīja. Lai arī tagad tas ir klāts ar zeltu un rotāts dārgakmeņiem, joprojām var saskatīt, cik liels tas ir.
Inkvizitors pamāja ar galvu. Un tad?
- Svētā Pētera abatijai ir nagla no īstā Krusta. Tāpat arī Svētā Jāzepa abatijai. Es paskatījos klostera bibliotēkā, lai uzzinātu, vai ir vēl citas naglas. Itālijā vien ir apmēram četri simti naglu; vēl tās ir arī Francijā, Spānijā un Anglijā.
Vīrs gaidīja. Klusumā līdzjūtību nevarēja manīt.
- Es aprēķināju naglu iespējamo lielumu, Luka skumji turpināja. Aprēķināju, cik gabalos tās varētu būt salauztas. Rēķini nesakrita. Relikviju ir pārāk daudz, lai tās visas nāktu no viena krucifiksa. Bībelē teikts: pa vienai naglai katrā plaukstā, un viena caurdur kājas. Tātad tikai trīs naglas. Luka pameta skatienu uz sava pratinātāja tumšo seju. Nedomāju, ka to pateikt būtu zaimošana. Pašā Bībelē tas skaidri pateikts. Pieskaitot naglas, kas izmantotas, lai izgatavotu krustu, četras naglas, kas centrālajā savienojumā satur šķērskoku, iznāk septiņas sākotnējās naglas. Tikai septiņas. Pieņemsim, katra nagla ir apmēram piecas collas gara. Tas ir aptuveni trīsdesmit piecas collas naglu, kas izmantotas īstajā krustā. Taču relikviju ir tūkstošiem. Nerunāsim par to, vai kāda nagla vai tās fragments vispār ir īsts vai nav. Ne man par to spriest. Tomēr nevaru neredzēt, ka naglu vienkārši ir pārāk daudz, lai tās visas nāktu no viena krusta.
Vīrietis joprojām neteica ne vārda.
- Tie ir skaitļi, Luka bezpalīdzīgi sacīja. Tā es domāju. Es domāju par skaitļiem tie mani interesē.
- Vai jūs pats uzņēmāties to izpētīt? Un pats arī uzņēmāties izlemt, ka visās baznīcās uz zemes ir pārāk daudz naglu, lai tās visas būtu īstas un nāktu no svētā krusta?
Luka nokrita ceļos, saprazdams, ka ir vainīgs. Negribēju neko ļaunu, viņš čukstēja augšup ēnās tītajai figūrai. Es tikai sāku prātot un tad parēķināju, un tad abats atrada papīru, kur biju pierakstījis savus aprēķinus, un… Viņš aprāvās.
- Abats visai taisnīgi apsūdzēja jūs ķecerībā un aizliegtās studijās, Bībeles nepareizā citēšanā jums pašam vien zināmu nolūku dēļ, lasīšanā bez garīgās vadības, patstāvīgas domāšanas izrādīšanā, mācībās, kam nav dota atļauja un kas notiek nepareizajā brīdī, aizliegtu grāmatu studēšanā… vīrietis turpināja, lasīdams sarakstu. Viņš paraudzījās uz Luku. Patstāvīgā spriešanā. Tas ir pats ļaunākais visā šajā lietā. Vai tā nav? Jūs tikāt ar zvērestu uzņemts ordenī, kuram ir izveidoti noteikti ticības principi, un tad sākāt spriest pats.
Luka pamāja ar galvu. Man ļoti žēl.
- Garīdzniecībai nav vajadzīgi vīri, kas spriež paši.
- Es zinu, Luka ļoti klusām sacīja.
- Jūs esat devis paklausības zvērestu un tas ir zvērests nepieņemt pašam savus lēmumus.
Luka nolieca galvu, gatavs izdzirdēt spriedumu.
Kaut kur ārpusē atvērās durvis, un cauri telpām izbrāzās auksta pūsma, sašūpojot sveču liesmas.
- Vai jūs vienmēr esat domājis šādi? Skaitļos?
Luka pamāja ar galvu.
- Vai jums klosteri ir kādi draugi? Esat to ar kādu apspriedis?
Jauneklis papurināja galvu. Es ne ar vienu to neapspriedu.
Vīrietis palūkojās, uz savām piezīmēm. Vai jums ir biedrs, vārdā Freize?
Luka pirmo reizi pasmaidīja. Tas ir tikai klostera virtuves zēns, viņš paskaidroja. Tiklīdz ierados klosterī, es viņam uzreiz iepatikos. Biju tikai vienpadsmit gadus vecs. Freizem pašam bija divpadsmit vai trīspadsmit. Viņš ieņēma galvā, ka esmu pārāk vājš; viņš sacīja, ka es ziemu neizvilkšu. Freize man visu laiku nesa papildu ēdienu. Viņš patiešām nav nekas vairāk kā pavārpuika.
- Jums nav ne brāļu, ne māsu?
- Esmu viens pats pasaulē.
- Vai jums pietrūkst vecāku? -Jā.
- Esat viens? Tas, kā vīrietis to pateica, lika jautājumam izklausīties pēc vēl vienas apsūdzības.
- Tā laikam ir. Es jūtos ļoti vientulīgi, ja tas ir tas pats.
Vīrs piespieda pie lūpām melno spalvu un apdomājās. Jūsu vecāki… Viņš atgriezās pie pratināšanas pirmā jautājuma. Viņi bija jau krietni gados, kad nācāt pasaulē, vai ne?
- Jā, Luka pārsteigts sacīja. Jā.
- Droši vien brīžiem klīda valodas. Es to saprotu. Tik padzīvojušam pārim pēkšņi piedzimst dēls, kurš turklāt ir tik glīts un aug par neparasti gudru zēnu.
- Tas ir mazs ciems, Luka kā aizsargādamies bilda. Ļaudīm nav nekā labāka, ko darīt, kā vien tenkot.
- Tomēr ir skaidrs, ka jūs esat glīts. Neapšaubāmi esat gudrs. Taču vecāki ar jums nelielījās un nedižojās, bet klusām turēja jūs mājās.
- Mēs bijām ļoti tuvi, Luka attrauca. Bijām maza ģimene, kas turas kopā. Mēs nevienu netraucējām, dzīvojām mierīgi trijatā.
