Lūkam nekas cits neatlika. Viņš sekoja vīrietim lejup pa slidenajām kāpnēm, ietrausās laivā un apsēdās priekšgalā. Laivinieks, negaidīdams sargus, iegrieza savu braucamo upes vidū un ļāva, lai straume viņus nes gar pilsētas mūriem. Luka ātri palūkojās lejup uz tumšo ūdeni. Ja viņš mestos pāri laivas malai, straume viņu aiznestu lejup iespējams, viņš varētu peldēt pa straumei, nokļūt otrā malā un tikt projām. Taču ūdens tecēja tik strauji, ka Luka nodomāja: pat ja vīri laivā nedzītos pakaļ un viņu līdz bezsamaņai nesasistu ar airi, visticamāk, viņš noslīktu.
- Mans kungs, Luka ierunājās, cenšoties saglabāt cieņu, vai nu es drīkstētu vaicāt, kurp mēs dodamies?
- Visai drīz sapratīsiet, atskanēja strupa atbilde. Upe kā plats aizsarggrāvis plūda gar augstajiem Romas mūriem. Laivinieks vadīja laiviņu tuvu mūru aizsegam, kur to neredzēja augšā stāvošā sardze, un Luka drīz vien ieraudzīja priekšā neskaidras akmens tilta aprises un tieši pirms tām režģi, kas aizsedza velvētu ieeju akmens mūri. Kad laivas priekšgals pavērsās pret to, režģis nedzirdami uzslīdēja augšā, un ar vienu ievingrinātu aira grūdienu viņi iešāvās iekšā lāpām izgaismotā pagrabā.
Luku sagrāba dziļš baiļu vilnis, un viņš vēlējās, kaut būtu izmantojis izdevību, ko varēja sniegt upe. Viņu gaidīja pusducis vīru bargām sejām, un, kamēr laivinieks satvēra sienā iestiprināto nodeldēto riņķi, lai nostiprinātu laivu, vīri pasniedzās lejup, izvilka jaunekli no laivas un bīdīja viņu uz priekšu pa šauru gaiteni. Luka drīzāk juta nekā redzēja biezus akmens mūrus abās pusēs un zem kājām gludus koka grīdas dēļus; viņš dzirdēja pats savu bailēs saraustīto elpu. Viņi apstājās pie smagām koka durvīm, vienu reizi pieklauvēja un gaidīja.
No telpas iekšpuses atskanēja balss: Ienāciet! Sargs atrāva vaļā durvis un iegrūda Luku iekšā. Jauneklis, sirdij dauzoties, apstājās un mirkšķināja acis pēkšņajā gaismā, ko meta dučiem vaska sveču. Tad viņš izdzirdēja aiz muguras klusītēm aizveramies durvis.
Pie galda sēdēja viens vienīgs vīrs, izklājis sev priekšā papīrus. Viņš bija apvilcis greznu samta mantiju, tik tumši zilu, ka tā šķita gandrīz melna. Kapuce pilnīgi apslēpa vīra seju Lūkas skatienam; jauneklis stāvēja pie galda un mēģināja apslāpēt bailes. Viņš bija izlēmis: lai kas ari atgadītos, viņš nelūgsies, lai viņam dāvā dzīvību. Kaut kādā veidā viņš atradīs sevī drosmi stāties pretī neizbēgamajam. Viņš neapkaunos ne sevi, ne savu sīksto, stoisko tēvu, činkstot kā tāda meitene.
- Jūs noteikti prātojat, kādēļ esat šeit, kur atrodaties un kas esmu es, vīrietis ierunājās. Es jums to visu pateikšu. Tomēr vispirms jums jāatbild uz visiem jautājumiem, ko uzdošu. Vai saprotat?
Luka pamāja ar galvu.
- Jūs nedrīkstat man melot. Jūsu dzīvība šeit karājas mata galā, un jūs neuzminēsiet, kādām atbildēm es dotu priekšroku. Tāpēc runājiet tikai tīru patiesību jūs būtu muļķis, ja mirtu melu dēļ.
Luka mēģināja piekrītoši palocīt galvu, taču apjauta, ka trīc.
- Jūs esat Luka Vero, priesteris novicis Svētā Havjēra klosteri? Iestājies klosterī, kad bijāt vienpadsmit gadu vecs zēns. Pēdējos trīs gadus kopš, kad jums bija četrpadsmit, nomira jūsu vecāki esat bijis bārenis.
- Mani vecāki pazuda, Luka sacīja un nokremšļojās. Rīkle bija kā aizžņaugta. Varbūt viņi nemaz nav miruši. Viņus sagūstīja osmaņu iebrukuma laikā, tomēr neviens nav redzējis, ka viņi būtu nogalināti. Kur mani vecāki atrodas pašlaik, neviens nezina, taču viņi tikpat labi varētu būt dzīvi.
Inkvizitors īsi kaut ko piezīmēja uz papīra gabala, kas atradās viņam priekšā. Kamēr melnā spalva kustējās pa lapu, Luka raudzījās uz tās galu. Jūs cerat, vīrietis attrauca. Cerat, ka viņi ir dzīvi un atgriezīsies pie jums. Viņš runāja tā, it kā cerība būtu vislielākā muļķība.
- Tā ir.
- Brāļu izaudzināts, zvērējis pievienoties svētajam ordenim, jūs tomēr devāties pie sava biktstēva un pēc tam pie abata, lai viņiem pavēstītu, ka relikvija, ko viņi glabā klosteri, nagla no īstā Krusta ir viltojums.
Vienmuļā balss jau pati par sevi bija apsūdzība. Luka zināja, ka tas ir apliecinājums viņa ķecerīgajiem uzskatiem. Viņš zināja arī to, ka vienīgais sods par ķecerību ir nāve.
- Es ar to negribēju teikt, ka…
- Kādēļ jūs teicāt, ka relikvija ir viltojums?
Luka pievērsa skatienu saviem zābakiem, tumšajai koka grīdai, smagajam galdam, ar kaļķi balsinātajām sienām viņš lūkojās visur, tikai ne uz apēnoto klusā balsī runājošā iztaujātāja seju. Es izlūgšos abata piedošanu un izpirkšu grēkus, viņš sacīja. Nevēlējos rīkoties ķecerīgi. Dieva priekšā es neesmu ķeceris. Negribēju neko ļaunu.
- Ja esat ķeceris, es būšu jūsu tiesnesis. Esmu redzējis par jums jaunākus vīrus, kuri ir izdarījuši un pateikuši mazāk nekā jūs, uz moku rata kliedzam pēc žēlastības, kad izgriežas viņu locītavas. Esmu dzirdējis, kā par jums labāki vīri lūdzas sadedzināšanu uz sārta, ilgojoties pēc nāves, kas vienīgā viņus atpestītu no mokām.
