— Ak pilnīgi lidoja? — ļaudis brīnījās.
— Nu saki viens cilvēks, kādus brīnumus dabū dzirdēt, — kāda mamma ar apaļīgu, sārtu seju teica. Viņa bija jau sapirkusies maizi, un seši klaipi kā malkas pagales bija sakrauti uz "viņas spēcīgās rokas. — Tad jau laikam taisnība, ko stāsta par Nātri Lēni govi. Būtības nabaga lopiņu esot pacēlušas gaisā un metušas ar to visādus kūleņus un nāves cilpas!
Par kūleņiem un nāves cilpām gan Lēni tante saviem paziņām ne vārda nebija bildusi, bet ar ļaužu valodām tā ir, ka tās izplatīdamās kļūst arvien krāšņākas. Senos laikos tādā veidā bagātinājās un papildinājās pasakas — teicējs, kurš dzirdēto pasaku stāstīja tālāk citiem, pielika klāt kaut ko no savas izdomas un fantāzijas augļiem, tā ka pasaka laika gaitā kļuva arvien interesantāka. Tādēļ nav ko brīnīties, ka tagad sakarā ar Lēni tantes govi arī stāsta par kūleņiem un nāves cilpām.
— Jā, ej nu sazini, — nopūtās Pētersoniete no dzeltenās mājas. — Lielākā daļa pircēju atteikuši turpmāk ņemt no Lēni pienu. Tas varot būt apstarots, jo lidojošo telēķu būtības ņēmušās ap govi. Nez ko viņa ar tādu lērumu piena iesāks. Uz pienotavu sūtīt ari nav nemaz tik vienkārši. Un vai pienotava ņems pretī, ja tur būs zināms, ka piens apstarots …
Kāds gara auguma vīrs ar brūni iedegušu seju pāri cilvēku rindai sniedza pārdevējai atpakaļ tukšu alus pudeli. Brītiņu paklausījies sievu spriedelējumos, viņš plati nosmīkņāja un, galvu grozīdams, teica:
— Tad ta tenko!
— Nav ko smiet! — Sievas noskaitās. — Tepat stāv cilvēks, kuram ķeizarkroņi nobradāti. Tā lieta ir pavisam nopietna.
Taču vīrs tikai atmeta ar roku, vēlreiz nogrozīja galvu un izgāja pa veikala durvīm ārā.
Jirnass tagad cītīgi turējās Mēlikam aiz muguras, pūlēdamies kļūt pavisam nemanāms. Būtu šīm sievām kaut jausma, ka tepat stāv būtība, kas nobradājusi ķeizarkroņus…
Par laimi, sievām šīs jausmas nebija, un viņas uzsāka savas runas atkal no gala, lai no ķeizarkroņiem pa līkloču ceļiem nonāktu līdz apstarošanai. Beidzot tomēr sievas bija tikušas galā ar saviem pirkumiem, un valodas šoreiz palikušas pusizrunātas. Drīz pienāca arī zēnu un Ķertas rinda. Katrs paņēma sev citronu dzērienu, un, kad tas bija izdzerts, Jirnass palūdza vēl vienu pudeli, lai beidzot — tā viņš izteicās — varētu justies kā cilvēks. Kad viņi, limonādes atspirdzināti, jauna dzīvības spara pilni atkal izgāja uz ielas, Kaurs, cerību priekā starodams, protams, pirmais atvēra muti.
— Vai dzirdējāt? — viņš uzvarētāja balsī iesaucās. — Pārāk agri jūs gribējāt būtnes apbedīt. Viena pat esot Marju vecāsmātes ķeizarkroņus nobradājusi, kā jūs dzirdējāt. Bet lidošana — tas gan ir izdomāts. Būtne pārlēca pār sētu, un tas ir viss. Acīmredzot būtnes cēlušās uz kāda lielāka spīdekļa, kura pievilkšanas spēks ir lielāks, tādēļ viņām uz Zemes ir ļoti viegli lēkt.
— Tas, ko vecmāmuļa stāstīja, bija ļoti interesanti,— Ķerta sacīja. — Kā viņa teica … ap galvu bijis jocīgs melns daikts.
Nu Jirnass juta, ka viņa stunda situsi. Tagad viņam bija iespējams nākt klajā ar savu teoriju, kura palīdzēs gūt skaidrību jautājumā par būtnēm. Viņš nav vis šāds tāds, kas tikai kopā ar citiem ko var veikt.
— Paskaties! — viņš teica un piegrūda Ķertai zem deguna sejas tīkliņu. — Te ir tas jocīgais melnais daikts!
Ne Ķerta, ne pārējie nekā nesaprata.
— Bites taču lidoja pāri sētām, — Jirnass ņēmās skaidrot. — Nekas cits man neatlika kā taisnā ceļā drāzties tām pakaļ. Un tā ķeizarkroņi salūza.
—• Un no tevis iznāca kosmiska būtne, — Mēliks pavīpsnāja.
Kaurs nopūtās. Tieši tagad, kad viņam likās, ka lidojošo šķīvju teorija uz nobradāto ķeizarkroņu rēķina uzplauks pilnos ziedos, Jirnass ņem un satriec pīšļos jebkādus turpmākos apsvērumus.
— Bet tie pārējie gadījumi? — Kaurs nedroši no- bubināja. — Kūleņi un nāves cilpas?
— Tos tu būsi pats izdomājis, — Mēliks iebilda. — Lēni tante noklausījās, kad tu klāstīji par lidojošiem šķīvjiem un būtnēm. Viņa pastāstīja to tālāk saviem paziņām, un tā baumas gāja plašumā. Jirnass ar savu skriešanu šīs baumas tikai kuplināja.
Kaurs domāja. Vai tiešām tas iespējams? Vai tiešām viņš pats palaidis šīs baumas, kuras tagad visai dīvainā veidā iet no mutes mutē, tā ka viņam pašam tās šķiet pavisam nepatīkamas.
— Par kūleņiem un apstarošanu es gan neesmu ne vārda bildis, — viņš teica.
— Tas gan, — Mēliks neapstrīdēja. — Bet baumas allaž pamazām kļūst arvien trakākas, tas ir gandrīz vai likumsakarīgi.
— Un tagad šo tenku dēļ neviens vairs neņems no Lēni tantes pienu, cilvēkiem bail no apstarošanas, — Ķerta secināja.
— Kā tad, — Mēliks piebilda. — Tas, lūk, šobrīd ir vissmagākais punkts. Tieši tādēļ labi ātri jākonstatē, kas govij faktiski noticis. Baumas kategoriski jāapgāž, citādi Lēni tantei būs tīrais posts pārdot pienu.
Bija jāatzīst, ka Mēlikam ir taisnība, un pat Kaurs šoreiz nesteidzās ar iebildumiem, jo par apstarošanu, kas rodas no lidojošiem šķīvjiem un kosmiskajām būtnēm, viņš nekad neko nebija dzirdējis.
