Lidojošie šķīvji полностью

—• Jā, tāpēc, — Riho turpināja, priecīgs, ka acīm­redzot šoreiz Mēliks viņa vārdus sevišķi neapšauba. — Tāpēc atslēga atradās zem kājslauķa. Un, ja tu netici, vari uzprasīt vienalga kam, to visa māja zina. Pajautā kaut vai blakus kaimiņiem!

—   Nav svarīgi. — Mēliks atmeta ar roku.

Ak šitā… Iznāk, ka Riho ir pilnīgi ticams alibi. Viņš bija pārliecināts, ka Riho stāstījis patiesību. Tā­dās lietās, kas tik vienkārši kontrolējamas, Riho ne­melos, tik vientiesīgs viņš nav. Acīmredzot Jirnass to­mēr maldījies. Un tomēr… loģiska domāšana ir viens, intuīcija — kas cits. Intuitīvi Mēliks juta, ka visā šajā notikumā kaut kas tomēr vēl ir neskaidrs.

—   Es taču nevarēju staigāt apkārt govij un pēc tam aizlaisties lapās, — Riho smējās, — ja tai pašā laikā tupēju mājās un pa radio klausījos kaut kadu obser­vatoriju.

—   Deklamatoriju, — Pēteris izlaboja.

Viņš jutās atvieglots un arī smējās. Likās — šoreiz viņi izkulsies ar veselu ādu.

Tikai Mēliks nesmējās. Mēliks pateica kaut ko tādu, kas Riho un Pētera ķiķināšanos kā ar nazi nogrieza.

—   Es neesmu teicis, ka jūs vēlāk aizmukāt. Bet fak­tiski tā taisni bija.

—   Vai tiešām? — Riho stulbi jautāja.

Ko te vairs runāt? Viņš pats ar pārmērīgo pļāpāšanu pēdējā mirklī sevi bija nodevis. Tieši tad, kad viss šķita jau kārtībā.

—   Pavisam nopietni, — Mēliks apgalvoja. — Tā ka tavs alibi tāds pašķidrs vien ir.

Riho saprata, ka vienīgā iespēja tagad ir visu stūr­galvīgi noliegt. Mēliks var domāt, kā viņam tīk. Bet viņš, Riho, paliks pie sava. Viņš nekādā ziņā neatzīsies.

—   Nekas nav pašķidrs, — viņš atcirta. — Un ne par kādu govi es nekā nezinu.

—   Gan jau tu pats zini, ko tu zini vai nezini, — Mēliks turpināja. — Es tagad arī esmu uzzinājis to, ko man vajadzēja uzzināt.

—   Tinies prom! — Riho dusmīgi nozibsnīja ar acīm.

—   Es ir nedomāju te ilgāk kavēties!

—   Kā tad, — Pēteris piebalsoja. — Sen bija laiks aiztīties.

Bet, iekams Pēteris bija ticis pāri slieksnim, Riho satvēra viņu aiz piedurknes un tieši ausī viņam iečuk- stēj a:

—   Pielūko, visu, itin visu noliedz! Visu līdz pēdējam!

15

Pēteris izgāja no istabas tūlīt pēc Mēlika, aizslēdza durvis kārtīgi divas reizes, kā bija paredzēts. Tas nu bija nokārtots, un nebūs jābēdājas, ka Riho skapī jāzelē sviestmaizes un jāgaida nakts. Tomēr šis tas vēl bija kārtojams. Vispirms sirdi nospieda gaidāmā izskaidro­šanās mājās. Ar vecmāmiņu varētu tikt kaut kā galā, sak, tā sanāca, ka nekādi netiku norunātajā laika mā­jās. Bet ar mammu gan iznāks nopietnāka runāšana. Ja esi solījies, devis vārdu un tā tālāk, turklāt vecmā­miņai ar kaimiņieni bijis norunāts iet ogās … Un te vēl stāvēja un gaidīja sitas Mēliks. Tas, protams, arī gribēs visu zināt un tincinās. No tā viņš netiks vaļā.

Mēliks noskatījās, kā Pēteris pabāž atslēgu zem kājslauķa.

—   Pirmīt tā bija vairāk vidū, — viņš iebilda.

Vērojot Pētera rīcību, Mēlikam pēkšņi kļuva skaidrs,

cik šķidrs faktiski bija Riho alibi. Cik jocīgi, ka viņš to tūlīt nebija atskārtis! Tāpat kā viņš tagad palīdzēja izkļūt Pēterim no ieslodzījuma, tikpat labi Pēteris va­rēja uz laiku izlaist Riho no mājas aresta. Vienīgā ne­laime, ka Pēteris un Riho šajā punktā neparko negrib atzīties. Un, kamēr viņi to noliegs, tikmēr nebūs iespē­jams atspēkot palaistās baumas un apstarošanas teo­riju. Acīmredzot būs jāsavāc papildām pierādījumi un tad jāmēģina ar faktiem Pēteri un Riho piespiest pie sienas.

—   Kā tu nokļuvi ieslodzījumā? — Mēliks vaicāja iespējami vienaldzīgā balsī.

—   Gadījās, — Pēleris atcirta.

—   Dīvaini gadījumi, — Mēliks zīmīgi nobrīnījās.

Pēteris nekā neatbildēja.

Abi zēni nokāpa lejā, izgāja cauri pagalmam un nonāca uz ielas. Sākumā viņi gāja kopā.

—       Vai tas tomēr nebija dīvains tips tur aiz cie­mata? Ko? — Mēliks no jauna izmeta makšķeri.

—   Kāds tips?

—   Nu tas ar melno daiktu galvā.

—   Nekā nesaprotu, — Pēteris norūca.

Viņš labprāt būtu pavaicājis, vai Mēliks nezin ko sīkāk par šo dīvaino tipu, tomēr nolēma labāk klusēt. Klusēšana šobrīd bija vislabākā taktika. Runājot var vēl nez kas pasprukt, kā pirmīt Rilio. Bet, ja zobi būs cieši sakosti, nav ko baidīties, ka pār lūpām paspruks lieks vārdiņš.

— Tur jau tas suns aprakts. — Mēliks nopūtās. — Pircēji vairs neņems no Lēni tantes pienu, un jūs uz to noskatīsieties bez sirdsapziņas pārmetumiem.

—   Ko mēs varam darīt? — Pēteris nobubināja.

—   Tieši j ū s varat, — Mēliks uzsvērti teica.

—   Kur nu!

—       Tas viss ir gaužām vienkārši. Jūs aiziesiet pie Lēni tantes un teiksiet, ka tieši jūs esat tie mazie onkuļi, kuri atveduši govi. Ar to baumām būtu darīts gals. Tas pats būtu jāpasaka ari tiem cilvēkiem, kuri vairs neuzdrošinās pirkt no Lēni tantes pienu. Un tad viss būs kārtībā.

—       Kam tu gribi to iestāstīt? — Pēteris noburk­šķēja.

Noliegt! Visu līdz beidzamajam noliegt! No tā vairs nedrīkst atkapties. Ja nāks gaismā, ka Riho mājas aresta laikā slepus atstājis dzīvokli, tad ari viņam, Pē­terim, ādu vilks pār acīm nost. Tas ir skaidrāks par skaidru, tas ir fakts, kas jāņem vērā.