Sirds dziļumos viņš aizvien mazāk juta sevi kā tikai Laolas-Lialas dēlu vien. Viņa priekšā izplauka Visuma zvaigžņu koks: no ēras, kad okeāni kūpēja nokaitētā magmas gultnē, viņš nonāca klusajās, mirušajās po­rainā pumeka pasaulēs. Dzīvības atklāsmei bija visnegaidītākās izpausmes — no koloi­dālas skābekļa struktūras līdz kristāliska­jai, kuru vēl nebija izzinājis neviens no sev līdzīgajiem. Un pēc tam — drīzāk uzminamas — bija formas, kas parādījās enerģijas ložu, spēka sabiezinājumu ve dā.

Tas viss bija tikai vienā bezgalības daļā! Otra — noslēpumainās antipasaules — pa­gaidām palika apslēpta.

…Ak alkatīgā dvēsele! Pārlēkusi pāri lai­ku bezdibenim, radījusi pati savu laiku, uz­varējusi telpu, vai tu beidzot sasniegsi to absolūto gudrību, par kuru sapņoja alķī­miķi un filozofi? Vai tiešām tu esi visva­rens, smadzeņotais?!

Ārēji Elila nebija līdzīga Lihē, tāpat kā at­šķirīgas bija arī viņu planētas. Ne uzreiz Bezvārdis aptvēra, ka Elila ir skaista.

Viņa bija vairāku zvaigžņu rasu meita. Pēc kosmiskas katastrofas, kas bija saistī­jusi citu Ekvinokcijas galaktikas iemītnieku uzmanību, panīkusi cilvēce labprāt radojās ar atnācējiem. Jaunas strāvas ieplūda ūdens uzvarētāju dzīslās. Pārvērtās viņu izskats, paplašinājās jaunumu uztveres spēja. Kul­tūra attīstījās pa iekšējās bagātināšanās ceļu.

Bezvārdim Elilā patika īpaša līniju un vaibstu muzikalitāte, viņa kustējās un ru­nāja tā, kā citi dzied. Fantāzija guva pār­svaru pār saprātu: viņa un viņas ciltsbrāļi jutās izdomas pasaulē tikpat brīvi kā lao­lieši starp skaitļiem. Tas valdzināja un at­bruņoja; pirmo reizi sapnis — vajātais un izzobotais saprāta bērns — bija atradis tē­viju. Bezvārdi, kurš kādreiz tik rūpīgi slēpa maiguma uzplūdus no Lihē vērīgajām, ne­žēlīgajām acīm, blakus Elilai šausmināja paša nejīītīgums. Šķita, ka puse no vilino­šās Zaļā Biķera pasaules viņam paliek ap­slēpta. Viņš manīja kontūras, skaņas… bet viss izplūda.

Elila bija pacietīga. Siltās, zvaigžņotās naktīs, kuras nebija melnas kā kosmosa tā­les, bet dzīvas un siltas — zvaigznāju at­spulgs mita ūdens dzīlē kā dīvainu zivju bars, bet galaktiku briljantu rasa apgais­moja sejas, — šajās naktīs Elilas balss klās­tīja viņam planētas vēsturi.

Viņš lāga nevarēja saskatīt viņas vaib­stus: varēja apjaust tikai augsto, sudraboto pieri un acu šautras, kas bija gandrīz sunis- kas savā iejūtībā un uzticībā. Viņa dzimtajā galaktikā taču nebija nevienas citas apdzī­votas planētas kā tikai Laola-Liala, tādēļ laolieši ilgi uzskatīja, ka saprātīgā dzīvība ir dižs brīnums, kas dāvāts tikai viņiem vien. Viņi neviļus meklēja kosmosā naidīgus spē­kus.

Turpretim Elila bija labvēlības pilna. Vi­ņas acis ar vērīgu laipnību ielūkojās apkār­tējā. Viņa neuzskatīja, ka saprāts būtu tikai cilvēkveidīgo privilēģija vien.

— Kādēļ tev liekas, — viņa sacīja, — ka pasaule sastāv no atomiem, kam nav apzi­ņas, un ka tikai tavā domā viss rod sā­kumu? Kamēr mēs nonācām pie skrūves principa, dažām puķēm jau bija šāda ierīce. To sēklas vieglās spirālēs gatavojās tāliem ceļojumiem. Cik varonīgi, cik pašaizliedzīgi

atraujas zemūdens augi, lai apaugļotu at­vērtu zieda kausiņu gara kāta galā ūdens virspusē.

—   Tāda «gudrība» piemīt visai sugai ko­pumā, — Bezvārdis nīgri iebilda. — Daba tikai nejauši sasniedz mērķi: tās uzvaras ķīla ir kvantitāte.

—    Protams, — Elila maigi piekrita. — Taču smadzeņotie nav dabas sāncenši, bet gan sacensību biedri.

Jā, viņā nebija nekādas valdonības, tikai pašatdošanās — labsirdība, kurā jau sen vairs nebija skarbuma. Daudzas paaudzes bija auklējušas savu slimo planētu un pa­mazām to atdzīvinājušas. Cieņa pret jebkuru dzīvības izpausmi ikvienam bija kļuvusi par iekšēju likumu.

Bezvārdis apkaunots sajuta, ka viņi — violetās zonas gudrās planētas iedzīvotāji — gan ir bezgala daudz sasnieguši pasaules izzināšanā, sadalot to pēc svara un dau­dzuma, noliedzot, ka brīnumam vēl varētu būt kāda vara pār viņu apziņu, bet tai pašā laikā padarījuši nabadzīgu un atstājuši novārtā savu jūtu pasauli.

—   Aizver acis un prātam ļauj dusēt, — Elila dziedošā balsī skaitīja senus burvju vārdus. — Es runāju tikai ar zemapziņu, to «es», kas valda pār mūsu miesu naktī. Ra­dītājs nav vis griba, bet gan iztēle. Visa pasaule ir tāda, kādu mēs to izveidojam. Pietiek, ja tu iegalvo sev, ka tas ir pavisam viegli, — un tu bez piepūles radīsi pasaules un pārvietosi kalnus …

Viņš klausījās Elilas balsī, kā klausās senas rūnas, kas bijušas paglabātas vistālā­kajā apziņas nostūrī, bet tagad arvien skaid­rāk un skaidrāk ataust atmiņā … Un viņš jau pazīst tās vaigu vaigā.

Перейти на страницу:

Похожие книги