Sirds dziļumos viņš aizvien mazāk juta sevi kā tikai Laolas-Lialas dēlu vien. Viņa priekšā izplauka Visuma zvaigžņu koks: no ēras, kad okeāni kūpēja nokaitētā magmas gultnē, viņš nonāca klusajās, mirušajās porainā pumeka pasaulēs. Dzīvības atklāsmei bija visnegaidītākās izpausmes — no koloidālas skābekļa struktūras līdz kristāliskajai, kuru vēl nebija izzinājis neviens no sev līdzīgajiem. Un pēc tam — drīzāk uzminamas — bija formas, kas parādījās enerģijas ložu, spēka sabiezinājumu ve dā.
Tas viss bija tikai vienā bezgalības daļā! Otra — noslēpumainās antipasaules — pagaidām palika apslēpta.
…Ak alkatīgā dvēsele! Pārlēkusi pāri laiku bezdibenim, radījusi pati savu laiku, uzvarējusi telpu, vai tu beidzot sasniegsi to absolūto gudrību, par kuru sapņoja alķīmiķi un filozofi? Vai tiešām tu esi visvarens, smadzeņotais?!
Ārēji Elila nebija līdzīga Lihē, tāpat kā atšķirīgas bija arī viņu planētas. Ne uzreiz Bezvārdis aptvēra, ka Elila ir skaista.
Viņa bija vairāku zvaigžņu rasu meita. Pēc kosmiskas katastrofas, kas bija saistījusi citu Ekvinokcijas galaktikas iemītnieku uzmanību, panīkusi cilvēce labprāt radojās ar atnācējiem. Jaunas strāvas ieplūda ūdens uzvarētāju dzīslās. Pārvērtās viņu izskats, paplašinājās jaunumu uztveres spēja. Kultūra attīstījās pa iekšējās bagātināšanās ceļu.
Bezvārdim Elilā patika īpaša līniju un vaibstu muzikalitāte, viņa kustējās un runāja tā, kā citi dzied. Fantāzija guva pārsvaru pār saprātu: viņa un viņas ciltsbrāļi jutās izdomas pasaulē tikpat brīvi kā laolieši starp skaitļiem. Tas valdzināja un atbruņoja; pirmo reizi sapnis — vajātais un izzobotais saprāta bērns — bija atradis tēviju. Bezvārdi, kurš kādreiz tik rūpīgi slēpa maiguma uzplūdus no Lihē vērīgajām, nežēlīgajām acīm, blakus Elilai šausmināja paša nejīītīgums. Šķita, ka puse no vilinošās Zaļā Biķera pasaules viņam paliek apslēpta. Viņš manīja kontūras, skaņas… bet viss izplūda.
Elila bija pacietīga. Siltās, zvaigžņotās naktīs, kuras nebija melnas kā kosmosa tāles, bet dzīvas un siltas — zvaigznāju atspulgs mita ūdens dzīlē kā dīvainu zivju bars, bet galaktiku briljantu rasa apgaismoja sejas, — šajās naktīs Elilas balss klāstīja viņam planētas vēsturi.
Viņš lāga nevarēja saskatīt viņas vaibstus: varēja apjaust tikai augsto, sudraboto pieri un acu šautras, kas bija gandrīz sunis- kas savā iejūtībā un uzticībā. Viņa dzimtajā galaktikā taču nebija nevienas citas apdzīvotas planētas kā tikai Laola-Liala, tādēļ laolieši ilgi uzskatīja, ka saprātīgā dzīvība ir dižs brīnums, kas dāvāts tikai viņiem vien. Viņi neviļus meklēja kosmosā naidīgus spēkus.
Turpretim Elila bija labvēlības pilna. Viņas acis ar vērīgu laipnību ielūkojās apkārtējā. Viņa neuzskatīja, ka saprāts būtu tikai cilvēkveidīgo privilēģija vien.
— Kādēļ tev liekas, — viņa sacīja, — ka pasaule sastāv no atomiem, kam nav apziņas, un ka tikai tavā domā viss rod sākumu? Kamēr mēs nonācām pie skrūves principa, dažām puķēm jau bija šāda ierīce. To sēklas vieglās spirālēs gatavojās tāliem ceļojumiem. Cik varonīgi, cik pašaizliedzīgi
atraujas zemūdens augi, lai apaugļotu atvērtu zieda kausiņu gara kāta galā ūdens virspusē.
— Tāda «gudrība» piemīt visai sugai kopumā, — Bezvārdis nīgri iebilda. — Daba tikai nejauši sasniedz mērķi: tās uzvaras ķīla ir kvantitāte.
— Protams, — Elila maigi piekrita. — Taču smadzeņotie nav dabas sāncenši, bet gan sacensību biedri.
Jā, viņā nebija nekādas valdonības, tikai pašatdošanās — labsirdība, kurā jau sen vairs nebija skarbuma. Daudzas paaudzes bija auklējušas savu slimo planētu un pamazām to atdzīvinājušas. Cieņa pret jebkuru dzīvības izpausmi ikvienam bija kļuvusi par iekšēju likumu.
Bezvārdis apkaunots sajuta, ka viņi — violetās zonas gudrās planētas iedzīvotāji — gan ir bezgala daudz sasnieguši pasaules izzināšanā, sadalot to pēc svara un daudzuma, noliedzot, ka brīnumam vēl varētu būt kāda vara pār viņu apziņu, bet tai pašā laikā padarījuši nabadzīgu un atstājuši novārtā savu jūtu pasauli.
— Aizver acis un prātam ļauj dusēt, — Elila dziedošā balsī skaitīja senus burvju vārdus. — Es runāju tikai ar zemapziņu, to «es», kas valda pār mūsu miesu naktī. Radītājs nav vis griba, bet gan iztēle. Visa pasaule ir tāda, kādu mēs to izveidojam. Pietiek, ja tu iegalvo sev, ka tas ir pavisam viegli, — un tu bez piepūles radīsi pasaules un pārvietosi kalnus …
Viņš klausījās Elilas balsī, kā klausās senas rūnas, kas bijušas paglabātas vistālākajā apziņas nostūrī, bet tagad arvien skaidrāk un skaidrāk ataust atmiņā … Un viņš jau pazīst tās vaigu vaigā.
