Viņi atkal pakāpās augstāk un drudžaini sāka meklēt apkārtcejus. Apejot apledojušu virsotni, viņu pārdrošība robežojās ar brīnumu. Bet arī tur aparāti liecināja par briesmām. Iebaidīti kā peles plūdu laikā, viņi saspiedās nožēlojamā kaudzītē. Kāds, neizturējis sasprindzinājumu, nošāvās. Vairāki cilvēki nogāzās bezdibenī. Visi bija demoralizēti. Apkārt klejoja «ledus cilvēku» bariņi, bet tie vairs neizraisīja nekādu interesi.
Droši vien neganta sniega auka būtu aprakusi arī šīs nožēlojamās cilvēces paliekas, ja kāda līdzcietīga ledus sieva, mātes instinkta vadīta, nebūtu viņus kā kucēnus ievilkusi savā alā. Tur viņi gulēja, slimi un truli, līdz ugunskura liesmas un ādu siltums pamazām palīdzēja viņiem atgūt apziņu.
Un šeit, senās labdarīgās uguns dūmos un tvanā, viņi pirmoreiz atrada sevī spēku vaļējām acīm uzlūkot notikušo. Pasaule bija gājusi bojā — viņu nelaimīgā, neprātīgu nesaskaņu plosītā pasaule, viņu skaistā pasaule ar dāsno augsni, augiem un dziedošajiem putniem, visa civilizācija, visa zinātne, visas viņu sievietes un bērni!…
Likās, vairs nebija nekādas dzīvības, tikai viņi paši un «ledus cilvēku» cilts. Viņi gulēja pie ugunskura mokošās pārdomās. Nekādu strīdu nebija. Pats par sevi bija atklājies, ka vienai pusei nav taisnība, bet otras puses patiesībai vairs nebija vajadzīgs apstiprinājums: katastrofa visus bija pilnīgi pārliecinājusi. Cilvēce nebija spējusi savlaicīgi apvienoties un atvairīt briesmas. Turpmāk vajadzēja dzīvot citādi.
Tieši tad kā prickšausmas mirdzums aklajā izmisuma tumsā sāka raisīties pirmie nākamās iekārtas un nākamās morāles apveidi.
Tika izstrādāti četri principi, četri likumi, ko pieņēma brīvprātīgi.
Pirmais likums aizliedza pašnāvību kā smagāko noziegumu pret nākotni. Otraja bija ieteikts atsaukt atmiņā un uzrakstīt visu, ko katrs zināja, sākot ar reizrēķinu. Trešais skanēja — pievienoties «ledus cilvēku» ciltij un savus nākamos pēctečus audzināt tā, lai viņi spētu pārvarēt visu vēsturisko attālumu, kas šķir viņu vecākus, un kļūt par tēvu kultūras mantiniekiem. Visbeidzot, pēdējais likums bija šāds: likt pamatus sabiedrībai, kurā kopš tās pirmajiem soļiem valdītu taisnība un līdztiesīgums. To viņi zvērēja izpildīt un izpildīja.
Vecākie jaunās sabiedrības dibinātāji vēl bija dzīvi, kad uz Zaļā Biķera nolaidās kaimiņi no tās pašas Galaktikas. Uztvēris katastrofas pazīmes, to zvaigžņu kuģis bija nolēmis apmest līkumu un apmeklēt izpostīto planētu. Laimīga nejaušība — kaimiņu aktīvā palīdzība — izglāba cilvēces atliekas, citādi varēja gadīties, ka viņu vēlā atmoda kļūtu par pašnāvnieku testamentu. Sugai ir savi statistikas likumi: sīkas vienības neizdzīvo. Tikai viesu ierašanās palīdzēja «ledus cilvēku» ciltij pārvērsties par tās saprātīgās cilvēces senčiem, ko sastapa Bezvārdis un citi Laolas-Lialas argonauti.
Bezvārdis prātoja, vai tagadējā harmoniskā Zaļā Biķera pasaule nav visu sma- dzeņoto nākotnes etalons. Jaunā, gandrīz pirmatnējā «ledus cilvēku» rase bija pārlē- kusi pāri mokošiem attīstības posmiem, savai spirgtajai pasaules uztverei tā bija pievienojusi augstu kultūru un sociālo iekārtu, kurā bija izslēgta varmācība. Tehniskā doma nebija paspējusi nomākt iztēli. Šīs divas strāvas nebija izstūmušas viena otru, bet it kā saplūdušas. Tā bija leģendu un skaitļu sadraudzība! Vai tad katrā ziņā brālim jānogalina brālis?!
Laolas-Lialas mentogrāfi jau sen koriģēja ne tikai valodu, bet arī domas — tie atrada visprecīzākos, visekonomiskākos domu izteikšanas paņēmienus. Taču Elilai vārdi raisījās un pildījās ar dzīvu gaismu atkarībā no acumirkļa. Vārds radīja jēdzienu, kļuva par jūtām. Dažreiz tas bija daudznozīmīgāks nekā pati doma …
Bezvārdis daudz laika pavadīja kopā ar Elilu. Pirms izlidošanas uz neapdzīvotajiem Zaļā Biķera pavadoņiem viņš lauza kāju, un pārtrūkušā nerva vietā vajadzēja ieaudzēt elektrodus. Viņu atstāja veseļoties.
Kopā ar laoliešiem aizlidoja vairāki izcili Zaļā Biķera speciālisti. Tieši tur, uz viena no tuksnesīgajiem asteroīdiem, vajadzēja.
meklēt vietu nākamajam enerģētiskās vielas ražošanas centram.
Sākumā, kad Bezvārdis palika pavisam viens un viņam vajadzēja gulēt nekustīgi, viņš droši vien šai svešajā pasaulē būtu juties nomākts, ja neatnāktu Elila.
Uz visiem laikiem viņa atmiņā bija iespiedušās šīs garās dienas starp jūru un debesīm — lielā plosta šūpošanās, uz kura viņš dzīvoja, un saules ņirboņa uz audekla sienām. Kaut gan ik rītus pie viņa ieradās jauneklis ar aparātu, kas pierakstīja viņa stāstījumu par Laolas-Lialas vēsturi un tās kos- mogoniskajiem uzskatiem, visvairāk atmiņā bija iespiedusies vientulība.
