Elila stāstīja, ka pirms gadu tūkstoša Zaļo Biķeri plosīja kari un rasu antagonisms. Reiz planētu apciemoja viesi no kosmosa, taču sakaru formas vēl bija nepilnīgas. Atlidojušie nespēja startēt atpakaļ un pat nevarēja dzimtajai planētai nosūtīt kādu ziņu par sevi, tāpēc palika šeit uz visiem laikiem. Viņu pēcteči, kam bija plašas zināšanas, izlietoja tās ļauniem nolūkiem. Viņi kļuva par valdošās rases dibinātājiem, kaut gan pēc dažiem gadsimtiem pilnīgi sajaucās ar aborigēniem. Rasu atšķirība drīzāk bija simboliska.
Apspiestības laikmets ilga daudzus gadsimtus. Cilvēki piedzima un auga bailēs un verdziskā padevībā. Augstā tehnikas attīstība sagādāja tikai vilšanos.
Dumpji un kurnēšana pārauga revolūcijās, taču tikai pēdējā no tām vainagojās panākumiem. No varmācības sistēmas uzreiz atraisījās ceturtā daļa planētas. Jaundzimušajai pasaulei, kur vairs nebija vergu, vajadzēja cīnīties ar zobiem un nagiem — kā vilku mātei savā alā. Zaļais Biķeris — tolaik uz tā pārsvarā bija sauszeme un augsti, neapdzīvoti kalnu masīvi — aizvien vairāk līdzinājās bojā ejošai salai.
Zinātnieki atklāja, ka no pasaules telpas dzīlēm uz Zaļā Biķera saules sistēmu virzās klejojošs bolīds. Ilgi nebija iespējams konstatēt, kāda ir tā daba. Izvirzījās briesmīga hipotēze: tas ir kosmisks ķermenis no antivielas. Bojā eja apēnoja visu dzīvo kā akls zobens. Dzīve kļuva nepanesama. Pārbiedētā cilvēce meklēja glābiņu māņticībā, no dieva atbrīvotajā pasaulē atkal rada mitekli tumši spēki, kas neredzami draudēja no visām pusēm.
Šajos juceklīgajos gadu desmitos izplatījās sensacionāla vēsts par jaunu — jau trešo — rasi, kas dzīvojot augstu kalnos. Tās attīstība atrodoties akmens laikmeta līmenī; līdz šim tā nebija saskārusies ar saprātīgo pasauli. Uzliesmoja vispārējs satraukums: visiem gribējās par katru cenu ieraudzīt noslēpumaino «ledus cilvēku».
Gandrīz vienlaikus uz augsto kalnu rajonu devās abu naidīgo pušu ekspedīcijas. Tās steidzināja ne vien zinātniskās intereses, bet arī konkurence. Ekspedīcijas satikās pie mūžīgajiem sniegiem — tas bija vienīgais ceļš augšup! — un, dažas dienas pavadījušas strīdos, tālāko ceļu turpināja diezgan miermīlīgi: abas vienības taču nebija lielas, bet alpīnistu dzīve ir skarba un prasa savstarpēju atbalstu.
Tomēr katrā atpūtas vietā uzliesmoja vētrainas diskusijas par morāles, socioloģijas un rasu problēmām. Šķita, ka patiesība kā putnēns jau šķiļas ārā no čaumalas. Arī fanātisms bija mazliet pierimis. Kad vakardienas ienaidnieki nostājās cits cita priekšā kā vienkārši puiši, kas spējīgi palīdzēt grūtā brīdī, cenšanos uzvarēt pamazām aizēnoja vēlēšanās pārliecināt.
Pirmā atkrišanas bumba eksplodēja negaidīti. Cienījams ekspedīcijas loceklis, aristokrāts un tiešs valdošās dinastijas pēctecis, strīdā nostājās savu pretinieku pusē. Apjuka kā vieni, tā otri. Ar loģiku un bagātu kultūras mantojumu bruņotais atkritējs it kā satrieca pats sevi. Visi klusēdami izklīda. Četrtūkstoš metru augstumā nav trimdā izraidīšanas. vai obstrukcijas iespēju. Viņi turpināja ceļu, jo vairāk tādēļ, ka parādījās nepārprotamas «ledus cilvēku» pēdas, viņu maltīšu atliekas — putnu un grauzēju ķidas (tās neatstāj neviens dzīvnieks!). Pieauga iespējamība sastapties ar «ledus cilvēku».
Reiz atkritējam tomēr pajautāja zem četrām acīm, ievērojot iespējamo piesardzību: Godājamais, nerunāsim par pārliecību, tomēr sakiet, kā jūs, būdams tik labi audzināts, varat atbalstīt mūsu ceļabiedrus, šos aprobežotos sektantus, neiecietīgos dumpiniekus, kuriem nav ne ēnas no iekšējā skaistuma?
Atkritējs satriekts papurināja galvu. Uz mirkli taisnu skropstu loks piesedza viņa rombveida redzokļus ar zilganām noguruma dzīsliņām. — Ak, jā, jā. Tādi viņi ir, jūs pilnīgi pareizi raksturojāt viņu sliktās puses: neglīti, neaptēsti, neizglītoti. Bet man nebija izvēles: attiecībā uz pārējo viņiem taču ir taisnība!
Kad aiz klints bluķa pazibēja gluži reāls pinkains stāvs, radās jaunas grūtības: kā rīkoties tālāk? Notvert un sasiet? Nošaut? Bet ja nu tiešām tā arī ir saprātīga būtne?
Viņi neizpratnē uzlūkoja cits citu; vajadzēja izstrādāt kopēju rīcības plānu, tātad arī kopēju morāles kodeksu, pie tam nekavējoties. Tagad gadsimtu naids varēja vai nu sabrukt, vai saasināties… Taču viss beidzās daudz baismīgāk.
Kādu rītu, tikko pamodušies, viņi ieraudzīja, ka debesis zem viņiem (viņi jau atradās ļoti augstu) kvēlo drausmīgā, klusā gaismā. Vēlāk senā episkā grāmatā šis notikums bija aprakstīts šādi: «Bieza darva lija no debesīm. Zemes vaigs satumsa, sāka līt melns lietus; gāza dienu un nakti…»
Pārbiedētie cilvēki metās lejup. Bet pēc puskilometra aparāti rādīja bīstamu atmosfēras retinājumu. Acīmredzot bija noticis negaidītais: bolīdam ietriecoties atmosfēras joslā, gaiss nevis «nosēdies», bet gan pacēlies augšup un zināms tā daudzums aizķēries tikai augsto kalnu rajonā. Vai uz ilgu laiku? Atlika cerēt, ka, bolīdam attālinoties, beigsies arī perturbācijas.
