Ikvienai dzīvai būtnei eksistence noteiktā laika posmā ir tāda pati laime kā tiesības uz barību un gaisu. Varam iedomāties dinozaura traģēdiju, kurš pēkšņi nokļuvis sniegotā līdzenumā! Laiks pārvietojās, un pasaule tūliņ kļuva naidīga un nesaprotama.
Apkārtējā pasaule balstās uz mūsu pašreizējām zināšanām, aizspriedumiem, ticējumiem. Rītdienas ideāls iet pussoli pa priekšu. Mēs tikai velti pūlamies to panākt …
Bezvārdis — ceļinieks Laikā — gribot negribot bija spiests tiekties pēc ideāla, kas aptvēra patiešām grandiozu morālisko iezīmju kopumu. Tajā bija sakopotas daždažādu cilvēces attīstības pakāpju labākās īpašības: mežoņa fetišs taču nemaz nav līdzīgs izglītota cilvēka ideālam. Nežēlīga drosme — un iecietība; sīksta pieķeršanās dzīvei — un žēlsirdība!
Ceļojot pa pasaulēm, vajadzēja atraisīties no savas personīgās pasaules aprobežotības, lai cik pilnīga tā liktos paša apziņā. Pat visattīstītākā civilizācija nav tik augstu attīstīta, ka tai vairs nevajadzētu neko mācīties no citām, — nu, kaut vai izpratni!
Taču, aizejot no sava laika, mēs nolemjam sevi mokām. Tikai lidojošā kuģa šaurajā čaumalā cilvēks var palikt viņš pats, paturēt savu pasauli sev blakus.
Jebkura saskarsme ar svešatnējo ir eksplozija, katastrofa. Nekad nevar zināt, kāds tu iznāksi no tās — ar apsvilušu seju vai pārvērstu dvēseli.
Tomēr cilvēka daba ir elastīga. Tik tiešām, tā var būt gan putns gaisā, gan salamandra ugunī. Atraisīties pašam no sevis, lai atrastu sevi tādu, kāds tu būsi rīt! Vai mikroskopiskos mērogos mēs to nedarām ik dienas? Pēc noteikta laika posma organisma šūniņas pilnīgi atjaunojas; neviens asins piliens vairs nav tāds kā iepriekš. Grāmata, tikšanās ar svešinieku, politisks notikums — vai tad tas nepārvērš mūs, nespēj pārveidot?
Ceļojums Laikā nav pretrunā ar dzīvo, tas tikai pārslēdz sviru no «lēni» un «maz» uz «ļoti ātri» un «ļoti daudz». Vai cilvēks spēs tam piemēroties? Droši vien — jā, tāpat kā viņš spēja piemēroties, kad ugunskura liesmu aizstāja tvaiks, tvaiku — elektrība, bet pa vadiem plūstošu strāvu —atomreaktoru jauda. Tomēr cilvēki ne tikai
«pieslīpē» savu domāšanu, pielāgo to jauniem spēkiem, — domāšana pati neizbēgami kvalitatīvi mainās.
Es pateicīgs par nemierpilnām sāpēm, Kaut tajās sadegšu.
Par zāļu rūgtumu, par sūro zemes sāli — Par visu pateicīgs!
Maksimilians Vološins
Odams, protams, nenoticēja Lilitas stāstam par briesmoņiem no Sālsezera, tomēr nākamajā dienā pats devās uz turieni.
Viņš atgriezās domīgs un samulsis: neviens nebija aizticis skudru apgrauzto trusīti, pīteni ar kameņu šūnām un sakaltušos sāls gabalus, tomēr krastā bija palikušas pēdas…
Viņš, kas lieliski saprata, ko nozīmē aizlauzts stiebriņš, zāļu slotiņa, kurai no nejauša naga piesitiena izbirušas sēklas, viņš,kas bez pūlēm varēja noteikt zvēra augumu un svaru pēc viena pēdas nospieduma, tagad nevarēja ne izskaidrot, ne aptvert, par ko liecina šie iegrimumi, šīs smilšu kaudzītes un vagas apdegušajā zālē. Gaisā vēl vāri vējoja smarža, kas nebija līdzīga siltasiņu dzīvnieku smaržai.
Lilita nepacietīgi gaidīja Odamu. Bet viņam it nemaz negribējās runāt. Viņš tikai klusēdams pasniedza viņai pievāktos pārtikas krājumus, pat sāls viņa acīs bija zaudējusi vērtību.
Viņš aizgāja pie upes un apsēdās uz akmens. Ūdens un gaiss tinās sudrabotā tīmeklī kā neredzamas elpas dvesmā. Vietumis tajā pavērās plaisas, pa kurām neskaidri viedās tuvējo krūmāju zaļums. Virs katra viļņa šūpojās vēl viens tāds pats, no miglas izausts; saule, to pāršķeldama, neskaidri atvizēja ūdenī.
Visapkārt bija ierastā pasaule, kas neizraisīja bažas. Tomēr Odamam likās, ka tā zaudējusi stabilitāti. Kopš šīs dienas viņiem sākās dīvaina dzīve. Viņi nezināja vārdu «mīlestība», kaut gan tā bija aizvedusi viņus projām no cilts. Taču tagad tā sāka izsīkt kā upe pēc paliem: viņu abu tieksmes bija pārāk dažādas.
Odams instinktīvi baidījās pārmaiņu: tās sagādāja uztraukumus. Vislabāk drošību garantēja pierastais. Aizbēdzis no cilts, izdarījis grandiozu, revolucionāru soli, viņš, šķiet, mēģināja tūdaļ to pilnīgi aizmirst un dzīvot pēc iespējas tā, kā bija dzīvojis agrāk. Sākumā viņa prāts kļuva pat vēl kūtrāks nekā pirms tam. Tā lielgabals pēc izšaušanas slīd atpakaļ un dažreiz saspiež šāvējus.
Odams joprojām maksāja meslus aizliegumiem, bet Lilitai vienmēr bija piemitušas brīvības tieksmes. Viņai bija iedzimts īpašs talants — lai kā viņa pūlējās būt pazemīga, viņu nodeva pat nekustīgums. Valdonīgi modās dziņa pēc brīnišķā, kas līdz šim bija snaudis viņas tumšajā dvēselē.
Diendienā viņa pacietīgi, vērīgi meklēja noslēpumaino būtņu pēdas. Viņa riņķoja un riņķoja ap Sālsezeru kā pelēkie ērgļi, kas mita apkārtējās klintīs.
