— Un dimantus arī ne. — Tālīnais mauriņa pļāvējs piepeši apklusa un pastiprināja klusumu starp mums. Domāju par to, kā es tikai vakar nejauši biju nometis kompasu zemē un izdzirdējis, ka tā iekšienē kaut kas nogrāb… un tad pacēlis to.
— Jūs, zēni, varēja nogalināt. Ari Džoelu.
— Tā apmēram ir, — es teicu. Kādēļ man gribējās raudāt aiz sāpēm, ko dzirdēju viņa balsi? Pirms dažām minūtēm es taču būtu varējis viņu dusmās nožņaugt.
— Es to nebiju paredzējis.
Tagad man patiešām gribējās raudāt. Viņš nevainoja mani par to, ka biju paņēmis kompasu. Viņš vainoja pats sevi.
— Kā tu uzzināji? — viņš nomākts jautāja.
— Džounss mums beigās diezgan daudz pastāstīja. Piedevām vēl iedvesmoja dažādi sīkumi, — es teicu. — Utis galvā. Durvju atvēršana, kad esi vienās apakšbiksēs. Tādas lietas.
Viņu neuzmundrināja pat mans mēģinājums jokot.
— Nesaprotu, — viņš teica. — Utis?…
— Pašā pirmajā rītā es pamodos pilnīgi apdullis, — es ātri stāstīju. —Tik apdullis, ka nesapratu, ka stāvu durvīs neapģērbies. Tik apdullis, ka jebkurš būtu varējis pārmeklēt manas mantas. Izrādijās, ka Rodriks Kejs bija iebēris mums ēdienā miegazāles. Džounss pārmeklēja mūsu istabas. Bet viņš ļoti steidzās un sajauca mantas.
Es pakasīju pakausi, atceroties utis. — Džounss ātri aizsvilstas. Pārmeklēdams mūsu istabu, viņš atplēsa vaļā rotaļu lācīti. Kejs bija licis viņam to. atkal sašūt, lai neviens neuzzinātu, ka viņi bijuši pie mums. Džounss aizgāja uz personāla istabu un sašuva lācīti, un to neviens neievēroja, jo muitnieki lāci jau bija vienreiz uzšķērduši. Tikai, piebāzdams rotaļlietu, Džounss tur iestūķēja netīras lupatas, no kurām pēc dažām dienām izšķīlās utis.
Džounss mums tā arī neizstāstīja, ko bija meklējis. Kad es atradu dimantus, es to sapratu. Ja viņš tos nevarēja dabūt, viņš noteikti negribēja, lai kāds cits tos atrod.
Es pavirzījos sānis, lai varētu sēdot atbalstīties pret lieveņa margām un, vismaz atpakaļ paskatoties, redzēt Trako Ediju. Viņa seja vairs nebija nikna.
— Un tad es uzdevu pats sev jautājumu: kādēļ Kejs un Džounss domā, ka mums ir kaut kas tāds, kas viņiem vajadzīgs? Kādēļ, ja mēs tiešām neesam tā Džoela Kida grupa, kuru viņi gaidīja?
Trakais Edijs pamāja.
— Un kuru cilvēku — tā es sev jautāju tālāk — mēs pazīstam, kas varētu pazīt arī viņus? Pēc tam — acīm redzams secinājums. Bijušais armijas cilvēks. Pilots. Tāds esat jūs. Un vēl tā dīvainā frāze, ko jūs izteicāt, pirms mēs aizbraucām. Jūs jautājāt, vai es esmu kādreiz lidojis ari citādā lidmašīnā nekā lielās tūristu lidmašīnas. Jūs teicāt, ka tas būs aizraujoši — lidot ar mazāku. Un tas tiešām tā bija. Bet kā gan jūs varējāt zināt, ka mēs lidosim ar mazu
lidmašīnu, ja vien jau iepriekš nezinājāt, ka mūsu pilots būs Freds Džounss?
Trakais Edijs atkal pamāja, pēc tam pateica to, ko es visu laiku biju minējis. — Es biju Rodrikam Kejam parāda. Reiz Vjetnamā viņš izglāba man dzīvību. Tā nu, kad viņš gribēja, lai es būtu viņa partneris nelikumīgajos darījumos, es piekritu. Teicu sev, ka tie nav ne ieroči, ne ari narkotikas, bez tam tiešām biju viņam pateicību parādā. Es telefoniski noorganizēju nolaišanās vietas. Džounss lidoja šurp un turp. Es rīkojos arī ar naudu. Šajā galā es to iekasēju un noguldīju Šveices bankās. Vai reizēm aizsūtīju viņiem skaidrā naudā vai dimantos, ja viņiem vajadzēja.
Tagad bija mana kārta saprotoši pamāt. To es arī darīju.
— Senjors Kastiljo nemaz neeksistēja, — sacīja Trakais Edijs. — Kāds militāro kompjūteru speciālists Vašingtonā ari bija Keja parādnieks. Tā nu viņš sadomāja nevainojamu izcila kara veterāna biogrāfiju, cilvēku, kas beidzis universitāti un kfuvis par arheologu, — Eduardo Kastiljo. Kad pirms izrakumu atļaujas izsniegšanas un naudas piešķiršanas Meksika lūdza amerikāņu pusi apstiprināt Kastiljo pilnvaras, viss šķita kārtībā. Kejs uzdevās par vietnieku, izlikās baidāmies no visa, sevišķi jau no senjora Kastiljo. Viņš man bieži pa telefonu apgalvoja, ka tas esot perfekts plāns.
Sāku smieties, smējos un smējos, un vairs nevarēju apstāties. Kad beidzot mani smiekli rimās, Trakais Edijs aizdomigi nikni skatījās mani, it kā baidoties, ka es smejos par viņu. — Nē, nekas, — es teicu. — Plāns varbūt tiešām bija perfekts. Kamēr neuzradās Džoels!
Trakais Edijs pasmaidīja. — Džoels! Man šis puika patīk. Nesen Kejs pieprasīja, ka man jāsavāc vēl viena komanda. Bet man viss jau bija noriebies — šī nolaišanās vietu kārtošana, pircēju meklēšana un grupu organizēšana ik pāris mēnešus. Piedevām vēl biju dzirdējis, ko baumo par Keja darbību, un tas man nepavisam nepatika. Izdomāju, ka nošaušu divus zaķus ar vienu šāvienu. Aizsūtīšu dimantus un zīmīti ar paziņojumu, ka izstājos no šīs spēles, — viņi to visu gaidīja, kompasā ieliktu. Un gribēju izstrādāt ar viņiem mazu joku, pie reizes uzdāvinot tavam brālim jaukas vasaras brīvdienas. Man likās
— pat Rodriks Kejs nespētu nodarīt pāri nevainīgam bērnam.
