Tomēr pēc dažām sekundēm sadzirdējām pirmos spiedzienus. Tad vēl. Un vēl. Un vēl. Un gaisu sāka pildīt sikspārni.
Tie krita no griestiem kā spārnoti akmeņi. Kā melns lietus tie aptumšoja vājo spuldžu gaismu, satraukti spiedzot un svilpjot, un lidojot lokos.
Pēc dažiem mirkļiem šķita, ka mēs atrodamies brēcošā dzīvā viesuļvētrā. Sikspārņi triecās virsū cits citam un ari mums.
— Bēdziet! — Sofija iekliedzās.
Džoels satvēra manu roku tikpat drudžaini cieši kā es viņējo.
Tas bija kā ienirt aklā, tumšā sniega vētra. Sikspārņi — tie nebija daudz lielāki par peli — sitās pret mūsu pleciem un noliektajām galvām. Ar vienu roku sargāju seju, ar otru vedu sev lidzi Džoelu.
Es nezināju, ka dusmās un apjukumā kliedzu uz šim simttūkstoš radībām, kas lidinājās un virmoja, un spiedza, un brēca tieši tādās pašās dusmas un apjukumā.
Tikai tad, kad aiz daudzajiem simtiem tūkstošu melno punktu parādījās dienasgaisma, es sapratu, ka mums ir izdevies. Un ka dinamīts nav spradzis.
— Un tas apmēram ir viss, — es beidzu savu stāstu Trakajam Edijam Džeimsvilā, četras dienas pēc tam, kad iznācām no alas dienasgaismā, vienu stundu pēc atgriešanās. Mēs sēdējām Edija mājas lieveni. — Maika ultraskaņas svilpe pamodināja sikspārņus, satracināja tos. Svilpe ari traucēja viņu pašu iekšējā radara darbību. Sofija saka — sikspārņiem tas bijis kā satiksmes sastrēgums, kurā visas mašīnas grib braukt dažados virzienos ar vislielāko ātrumu. Vairāk nekā pietiekami, lai novērstu sargu uzmanību!
Trakais Edijs neko neteica. Tikai cieši lūkojās mani no sava braucamkrēsla.
— Kad iznācām no alas, policisti mūs jau sagaidīja. Sargiem netika dota ne mazākā izdevība kaut ko uzsākt. Un neviens necieta.
Trakais Edijs joprojām klusēja.
— laimīgas beigas! — es teicu. — Maiju cilts indiāņi atgriezās pie savām ģimenēm. Un mēs visi sveiki un veseli atkal esam Džeimsvilā.
Trakais Edijs gaidīja.
Arī es nekur nesteidzos. Tas bija vareni. Būt atkal mājās. Prom no karstuma. Prom no jaguāriem un sikspārņiem, un čūskām. Jauka vasaras diena ar pazīstamu putnu treļļiem un attālu mauriņa pļāvēja rūkoņu. Un es pats mierīgi, nesteidzīgi apsveru katru vārdu, ko sacīt vīram braucamkrēslā.
— Tomēr jūs varbūt jau esat uzzinājis vienu nepatīkamu lietu, — es turpināju. Interesanti, vai viņš juta dusmas manos ledaini saltajos vārdos.
— Rodriks Kejs jau sen bija aizbraucis ar savu personīgo lidmašīnu. Viņš piekodināja Fredam Džoun- sam gaidīt viņu alā, bet pats ņēma un aizlaidās.
— Kā lai es to zinātu? — Edijs noburkšķēja.
— Jūs tikai nupat atgriezāties.
Atklātajam lievenim pārslīdēja vēss vējiņš, sabužinādams Edija garās pinkas.
— Ietilpīgas, ilgiem lidojumiem piemērotas benzīna tvertnes… — es teicu, it kā nebūtu viņu dzirdējis. Savās dusmās biju nežēlīgs. — Maza ātrgaitas reaktīvā lidmašīna, kas var lidot zemu un izvairīties no radarsistēmām… Rodriks Kejs varēja nolaisties Amerikas Savienotajās Valstīs gandrīz jebkurā vietā!
Pavirzījos tā, lai Trakais Edijs nevarētu izvairīties no mana skatiena.
— Kur viņš nolaidās? — es jautāju.
Edijs lūkojās manī, acis nemirkšķinot. Labu bridi lūkojās — un tad aptvēra, ka es visu zinu.
— Kur viņš nolaidās? — es atkārtoju.
— Kas tev par daļu! — viņš atcirta. — Nedomā, ka es tagad sākšu puņķoties un bimbāt un lūgšu tev piedošanu!
Viņš ieraudzīja pārsteigumu un dusmas manā sejā.
— Jā, jā, aizrijies! — Trakais Edijs izaicinoši teica. — Es esmu ievārījis putru. Un es pats visu nokārtošu. Un nedomā biedēt mani ar cietumu! — Viņš norādīja uz saviem invalīda ratiņiem. —Cietums nevar būt sliktāks.
— Kā jums nav kauna… — es iesāku un aprāvos. Jo iedomājos, kāds izskatos no malas. Kājas ieplestas. Rokas uz gurniem. Paštaisnu dusmu iemiesojums.
Pēkšņi sajutos muļķīgs un bēdīgs, un dumjš, un apjucis vienlaikus. Kas gan es tāds esmu, ka gribu spriest pār viņu tiesu? Vai es zinu, kā tas ir, kad viss atlikušais mūžs jāpavada nīstamā braucamkrēsla cietumā pēc tam, kad esi bijis brīvs un lidojis kā putns?
— Piedodiet… — es lēni teicu. Es tiešām jutos vainīgs. Pēdējās pāris dienās centīgi gatavotā apsūdzības runa nebūtu nekas cits kā ņirgāšanās par nelaimē nokļuvušu cilvēku, savas varas apziņas baudīšana, liekot viņam sevi lūgties. Tobrīd es redzēju pats sevi viņa degošajā skatienā un pats sev nepatiku.
— Man patiešām žēl. — Vai viņš saprata, kāpēc es to saku? — Lūdzu, jūsu kompass! Visu ceļojumu es to glabāju Džoela vietā.
Edija acis kļuva pavisam apaļas, un viņš gārdzoši noelsās. Sakniebu lūpas ciešāk, juzdams viņam līdzi, jo sapratu, ko viņš pēkšņi uzzinājis. — Vai drīkst, es apsēdīšos? — pajautāju.
—Jā, droši. — Spītīgais izaicinājums bija prom. Tā vietā bija stājies pagurums.
— Tātad viņi nedabūja zirnīti! — Edijs noteica, kad es apsēdos. Tas bija apgalvojums, nevis jautājums.
— Nē.
— Un dimantus ari ne. —Trakā Edija balss skanēja man aiz muguras; sēžot uz lieveņa augstākā pakāpiena, es pieliecu galvu pie ceļiem un lūkojos uz koku, kas auga viņa dārzā.
