Roberts S. Ričardsons Mazais AndersoniņšNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Roberts Ričardsons ir izcils amerikāņu astronoms, kas risina Saules plankumu un Marsa un Venēras pētīšanas problēmas. Viņam pieder daudzi zinātniski raksti, kā arī vairāki zinātniski fantastiski darbi, kas publicēti ar pseidonīmu Fīlips Letems.
— Tā tu Andželoti neuzveiksi.
— Zinu.
Šī doma Bredam pašam jau tik ilgi nebija devusi miera, ka viņš atbildēja automātiski, neapzinādamies, ka šos vārdus ir izteicis cits. Tad viņš šķūņa durvīs pamanīja tumšu stāvu un saiauca uzacis. Viņš nebija dzirdējis atveramies durvis. Bredam nepatika, ja kāds svešs novēroja viņu strādājam.
— Nav vērts trenēties ar maisu, — vīrietis sacīja, panākdamies dziļāk. — Ir vajadzīgs kaut kas kustīgs.
Bredam tā vien gribējās pateikt, lai svešais patur savus padomus pie sevis. Tomēr, nebildis ne vārda, viņš apsēdās uz siena ķīpas un novilka cimdus. Vecais modinātājpulkstenis pie sienas rādīja, ka tikpat jau laiks beigt.
— Treniņa partneri maksā naudu. — Breds atbildēja, slaucīdamies ar mitru dvieli. — Es daru, ko varu.
Vīrietis stāvēja, kājas iepletis, vērodams viņu ar piemiegtām acīm. Tagad, kad svešais bija tuvāk, Breds jutās pārsteigts, redzot, ka viņam ir tikai ap trīsdesmit gadu, nedaudz vairāk nekā Bredam pašam. Vīrietis šķita pazīstams. Varbūt kāds no tiem, kurus Bieds kādreiz bija saticis. Viņš tikās ar daudziem cilvēkiem.
Vīrietis uzcēla kāju uz siena ķīpas.
— Vienreiz tu pieveici Andželoti. Kas tev notika pagājušo reizi?
— Viņš, jādomā, bija stiprāks. — Breds atteica, paraustīdams plecus.
— Un būs vēl stiprāks šoreiz.
— Kas jūs īsti esat — reportieris, līdzjutējs? — Breds skarbi noprasīja.
Svešais sameklēja tuvējā kaudzē garu, baltu salmu un sāka to tīt ap īkšķi.
— Tu man piederi, — viņš nevērīgi paziņoja.
— Jūs esat jucis. Lindijs Džoiss …
— Ar viņu tev viss cauri. — Svešais parādīja kādu iespaidīgu papīru. — Es nopirku jūsu kontraktu. Tagad tu strādāsi man, Benam Vaitam.
Uz mirkli Bredu sagrāba nevaldāms sašutums. Tad norimis viņš atkrita uz siena ķīpas. Pie velna Džoisu! Galu galā ko tas suņa gabals bija darījis viņa labā? Un šis puisis neizskatījās nemaz tik peļams.
— Šķiet, jums patīk riskēt, — viņš nomurmināja.
— Nemaz ne. Man patīk droši pasākumi. — Vaits attina salmu un aizmeta to projām. — Esmu izstrādājis pavisam jaunu treniņu metodi. Metodi, par kuru neviens nav dzirdējis. Nāc, palīdzi ienest vienu kasti.
Breds paklausīgi izgāja viņam līdzi, kur pie šķūņa zem piparu koka stāvēja slēgta kravas mašīna. Vaits atvēra aizmugures durvis un ielēca iekšā. Mašīna izrādījās pilna ar kastēm, dažas no tām bija vaļā, un tajās varēja redzēt kaut kādus elektroniskus aparātus. Kaste, kas atradās vidū, likās daudz lielāka par pārējām. Pietiekami liela, lai tajā novietotos cilvēks.
— Ķeries pie tā gala, — Vaits nokomandēja. — Diezgan pasmaga, tā ka saņem stingri. Kontrol- ierīces varam izkraut arī vēlāk.
Viņi ienesa kasti šķūnī un nolika pie Breda izveidotā primitīvā ringa. Kastes vāks bija nostiprināts ar smagu priekškaramo slēdzeni. Vaits izņēma no kabatas atslēgu un ielika to slēdzenē.
— Iepazīsties ar Mazo Andersoniņu, — viņš sacīja, paceldams vāku. — Saīsināti Andijs. Jums abiem nāksies labi iepazīties.
Kastē gulēja sporta biksītēs un krekliņā ģērbts manekens. Tam bija boksera figūra ar garām rokām un platiem pleciem, kas pārgāja tievā viduklī. Seja bija nedzīva, bez izteiksmes. Tāda seja varētu būt jebkuram.
Vaits pārlaida acis šķūnim.
— Liekas, vislabākā vieta viņam būtu pie sienas uz tās ķīpas. Es domāju, ka tev būs ērtāk aiznest viņu vienam pašam.
Breds saņēma manekenu un nostādīja uz ķīpas, atbalstīdams to ar muguru pret sienu. Viņš nosprieda, ka tas sver simt piecdesmit mārciņas, tikpat, cik viņš pats. Vidējais svars.
— Zini, kāpēc es viņu nosaucu par Andiju? — Vaits jautāja.
Breds pakratīja galvu.
— Saīsinājums no «androlda». Androīds ir automātiska iekārta, kas līdzinās cilvēkam. Es varen lepojos ar Andiju.
Andi ja galva viegli sašķiebās. Blāvajā gaismā viņu varēja noturēt par cilvēku, kas uz brīdi iesnaudies. Tomēr pat miera stāvoklī viņā jautās kaut kas draudošs.
Vaits ar īkšķi norādīja uz maisu.
— Labāk novāc to tūlīt. Tagad tu trenēsies ar Andiju.
— Kas tie par trikiem? — Breds norūca.
— Tu guli labi? — Vaits painteresējās. Viņam bija paradums uz jautājumu atbildēt ar pretjautājumu.
— Diezgan labi, — Breds noteica.
— Tā jau es domāju . .. diezgan labi. Es zinu, kas tevi nodarbina. Tu domās cīnies ar Andželoti. Stundām guli nomodā, mēģinādams paredzēt visus paņēmienus, kurus viņš varētu pielietot. Tā ir?
— Liekas, par to nevar nedomāt.
— Iedomājies… tagad iedomājies… ka tev ir visa treniņiem nepieciešamā nauda. Ko tu darītu?
Breds apsvēra.
— Nu … es censtos nolīgt partneri, kas boksējas līdzīgi Andželoti. Piemēram, tādu kā Tonijs Lopess vai Sesils Džordžs.
— Un kā tev patiktu Andželoti?
— Andželoti!
