— Šī lodīte ir Andželoti, — Vaits svinīgi paziņoja. — Tās virsma tikai liekas gluda. Ja to aplūkotu spēcīgā mikroskopā, tu redzētu, ka tā visa ir pārklāta ar rieviņām kā tikko uzarts lauks. Kad ielikšu lodīti aparātā, šīs rieviņas radīs viļņus, kas iedarbosies uz Andiju. — Viņš iebāza lodīti vadības pults atverē. — Rieviņas uz lodītes virsmas izslēdz šablonisku viļņu rašanās iespēju.
Viņš parādīja Bredam arī citas pudelītes, kas atradās somā. Katrai no tām bija etiķete ar vārdu un numuru.
— Man te ir visas slavenības, — Vaits nopriecājās. — Lūk, Džeks de Soto, trešais smagajā svarā. Un te — Aiks Makens, Anglijas vidējā svara čempions. Un tas ir Milts Kapeks, kas pagājušajā mēnesī ar tehnisko nokautu uzvarēja Villiju Leonu. Arī tu te esi.
Viņš izņēma pudelīti no somas stūra. Uz tās tāpat bija etiķete, taču bez uzraksta.
Breds neuzticīgi to apskatīja.
— Kā jūs zināt, ka tas esmu es?
— Tu esi mans pēdējais atklājums. Neesmu tikai vēl reģistrējis.
> Vaits atlika pudelītes somā un paskatījās pulkstenī.
— Vajadzētu sākt. Vai gribi vispirms iesildīties?
— Bez šaubām, — Breds atbildēja, boksēdamies ringā ar «ēnu».
Vaits ar interesi vēroja viņa kustības.
— Izskatās diezgan savādi, kad boksējas ar izstieptu labo roku. Dzimis kreilis?
— Tā ir, — Breds atbildēja. Viņš pāris reizes sita ar labo, noliecās un iztaisīja «āķi» ar kreiso.
— Cīnoties ar kreili, daži droši vien apjūk, — Vaits ieminējās.
— Neatceros, ka tas man kādreiz būtu sevišķi palīdzējis.
Pagriezies pret vadības pulti, Vaits nospieda slēdzi, un tūdaļ iemirgojās sarkanas un zaļas spuldzītes. Vienlaicīgi atdzīvojās kādi desmit indikatori.
— Skaties uz Andiju, — viņš klusi noteica, lēni griezdams skaitļu ripu.
Vēl gandrīz minūti Andijs palika rāms kā lupatu lelle. Tad sāka kustēties un grozīties kā šļaugs balons, kad to piepūš ar gaisu. Beidzot piecēlās sēdus un piesardzīgi pagrieza galvu no vienas puses uz otru. Pēkšņi viņš nošļūca no siena ķīpas un devās uz ringa centru.
— Es ieslēgšu Andiju tikai uz pusātrumu, tā ka neuztraucies, — Vaits uzsauca. — Tā, aiziet!
Pirms Breds saprata, kas notiek, cimds iebelza viņam pa seju … vienreiz … otrreiz . .. trešoreiz. Breds pārgāja klinčā un sīvi pretojās, gribēdams ieņemt sev izdevīgāku pozīciju. Taču Andijs at- giūda viņu un ar labo un kreiso ātri sita viņam pa galvu un ķermeni. Sitieni bija par viegliem, lai sāpētu, bet tie lika nojaust apslēptu spēku.
Breds atkāpās, turēdams labo roku izstieptu, lai atvairītu Andiju. Tad šis bija tas vīrs, kas viņam jāsakauj pēc pāris nedēļām! Viņam jāsakauj! Breds sāka atraisīties. Drīz viņš bloķēja … nira … sita pretī jau instinktīvi, nedomādams. Vairākas reizes viņš sita atkārtoti, sitieni būtu izšķiroši, ja tajos būtu ielikts viss spēks. Raunda beigās Breds juta, ka ir ieguvis nelielu pārsvaru.
— Nu, ko tu domā par viņu? — Vaits jautāja pēc trešā raunda.
— Sākumā es biju stīvs aiz bailēm, — Breds atzinās. — Pie velna! Viņš taču ir īstāks par pašu Andželoti.
Vaits triumfējoši nosmīnēja.
— Ko es teicu! Tagad vari nesteigties. Izpēti viņu kārtīgi. Kad beidzot ieiesi ringā, tev viss būs skaidrs.
Breds viegli iebelza manekenam, kas bija pārvēlies pāri virvēm ar lejup pavērstu seju.
— Jūs sakāt, ka likāt lietā tikai piecdesmit procentu viņa spēju?
— Katru dienu es tās mazliet palielināšu, līdz mēs sasniegsim septiņdesmit piecus procentus.
— Bet tā es nezināšu, cik izturīgs viņš īsti ir, — Breds iebilda.
— Tikpat kā zināsi. Ja tu izšķiedīsi pārāk daudz spēka, tad šķūnī arī beigsies tavas cīņas.
Kas reiz bija bijis jauns, drīz kļuva ierasts. Katru dienu Vaits pagrieza ripu par iedaļu tālāk. Katru dienu kļuva grūtāk cīnīties ar Andiju. Bet arī Breds pilnveidojās. Viņš jutās spēcīgāks un veiklāks. Viņš nekad nebija tik labi boksējies. Seši raundi ar Andiju straujā tempā nemaz nenogurdināja. Viņam tik tiešām vajadzētu justies labi.
Tomēr Bredu nomāca neizprotams nemiers. Vaits bija pārņēmis treniņu programmu savās rokās un izplānoja un iepriekš paredzēja katru sīkumu. Dzīve plūda kā rāma, samtaini gluda straume. Kaitināja tieši šis rāmums. Bredam nāca prātā dažādas dīvainas iedomas, kas gan biedēja, gan arī sagādāja savādu, pretdabisku baudu. Pamazām viņš sāka just piet Vaitu pilnīgi neizskaidrojamu, nepamatotu naidu, tomēr baidījās pretoties Vaitam. Vaitam nenoliedzami bija visdziļākā interese par viņu. Vaits rūpējās par visu tik uzmanīgi. Breds bija Vaitam daudz pateicības parādā. Vaits bija tik labs pret viņu.
Vienīgais mierinājums bija Andijs. Andijs Džo Andželoti izskatā vairs nemulsināja. Breds zināja visus paņēmienus. Viņš varēja paredzēt jebkuru Andija kustību, spēja to pieveikt ikreiz, kad papūlējās. Bieži viņam bija patiešām žēl Andija, līdz viņš atcerējās, ka tas iedarbināts tikai par septiņdesmit pieciem procentiem. Vai viņš spētu to uzvarēt, ja Andijs būtu ieslēgts par visiem simts procentiem? Breds nebija pārliecināts. Viņam vajadzēja to noskaidrot.
