— Ejam, ejam, Džulbars! — Kostja uzsauca, pienācis sunim blakus. — Ko tu te esi atradis?
Bet suns tikai uz mirkli pagrieza galvu pret savu saimnieku un no jauna sāka ošņāt, nolaidies uz priekšējām ķetnām.
— Viņš ir nepaklausīgs, — Ļuda ieminējās.
— Džulbars! Nāc līdzi! — Kostja apstādamies pikti uzsauca. — Kas vēl nebūs!
Suns aprauti ierējās un nekustējās no vietas. Nakts klusumā bija dzirdami viņa vēl vairāk paātrinātie elpas vilcieni.
— Te kaut kas nav labi… — Kostja čukstēja, ar žestu uzaicinādams Ļudu griezties atpakaļ. — Iesim paskatīties.
Piegājis pie plaisas, Kostja nometās ceļos blakus sunim un, iededzis elektrisko laterniņu, virzīja melnajā dziļumā tievu gaismas stariņu.
— Oho! … Nu paskatieties vien!—viņš sacīja, noliekdamies vēl zemāk.
Ļuda nolaidās uz ceļiem viņam līdzās.
No plaisas plūda sasmacis un mazliet mikls gaiss, legruvuma akmeņainās, saplaisājušās sienas slīpi nolaidās lejup. Elektriskās laterniņas stars nesniedzās līdz iegruvuma dibenam un ceļā izgaisa, izplūzdams platā, pienbaltā plankumā.
— Ja iemestu akmeni… — klusi ieteicās Ļuda.
Kostja klusēdams pataustīja ar roku un, sameklējis piemērotu oli, piesardzīgi nolaida to lejā.
— Viens … divi… trīs … četri … — Ļuda sāka skaitīt.
Beidzot kaut kur ļoti tālu noskanēja klaudziens.
— Ļoti dziļš, — Kostja teica.
Viņš gribēja vēl ko piebilst, bet viņa uzmanību saistīja suņa dobjā rūkšana. Tai pašā brīdi lejā atskanēja klusa šņākoņa.
— Čūska … — Ļuda čukstēja. — Iesim!
— Vai tiešām mēs viņu neieraudzīsim! — Kostja nerimās, ar laterniņas staru taustīdamies gar sienām.
Ļuda nelabprāt vēlreiz noliecās pār spraugu.
Meklēt nevajadzēja ilgi. Drīzumā gaismas plankums apstājās uz sienas izciļņa, kur gulēja milzīgs, dzeltens ritulis. Čūska lēni šūpoja galvu. Platajā mutē skaidri bija redzama smailā mēle. Spožās gaismas izbiedēts, rāpulis sāka slīdēt pa sienu lejup.
— Lielisks eksemplārs, — Kostja ieteicās, ar laternas staru pavadīdams rāpuli.
— Izrādās, viņš mīl ne vien suņus, bet arī čūskas, — Ļuda pazobojās, pieceldamās kājās.
— Vai nāksiet vai ne?
— Vēl vienu mirklīti!
— Nevienu sekundi! Es aizeju!
Prožektora Stars vēlreiz uztaustīja aizlienošo čūsku. Tobrīd laternas gaismā iekļuva mazs, balts mutulītis, kas lēni mainīja savus apveidus un tikpat lēni cēlās augšup.
— Te ir nezkādi izgarojumi, — Kostja pieceldamies noteica.
Krietni vēlāk Kostja ne reizi vien atcerējās šos izgarojumus,
kuriem bija svarīga nozīme tajos neparastajos piedzīvojumos, kas gadījās viņam un viņa biedriem.
Mēness, pacēlies augstu virs apvāršņa, labi apgaismoja brezenta teltis un vairākas automašīnas uz platām kāpurķēdēm, kādas parasti lietoja, braucot pa plūstošām smiltīm.
Pie vienas telts ieejas stāvēja kāds cilvēks. Viņš vērīgi lūkojās uz horizontu, kaut ko murminādams pie sevis. Gar vaļā
atmesto telts durvju aizkaru plūda klusas patafona mūzikas skaņas.
Cilvēks drīz pagrieza galvu uz pretējo pusi un aizkaitināt;! balsī skaļi teica:
— Vai velkaties gan?!
Šie vārdi, kas izskanēja reizē kā jautājums un pārmetums, bija vienlaikus domāti Kostjam un Ļudai, kas gausi tuvojās teltij.
— Ko jus teicat, Afanasij Kondratjevič? — jautri iesaucas Ļuda.
— To, ka jūs pastaigājaties, biedrene Kudinova, bet radiosakari nedarbojas … Lūk, mašina nāk, bet, kas par mašinu, — tā arī nav noskaidrots.
Kostja un Ļuda, cik nu smiltis atļāva, pielika soli.
— Jūs jau arī esat labs, biedri Utočkin, — Afanasijs Kondrat- jevičs turpināja gremzties, pavērsies pret Kostju. — Inženieris Dorochovs jau trīs reizes par jums apvaicājās …
Asti luncinādams, pie Afanasija Kondratjeviča pieskrēja suns.
— Ej projām, diedelniek, — Afanasijs Kondratjevičs klusi norūca. — Arī blandies nczkur …
Telts, kurā iegāja Kostja un Ļuda, ne ar ko neatšķīrās no parastas telts, kādu lieto ģeologu izlūkotāju grupa tuksnesī. Pie zemajiem brezenta griestiem dega maza elektriskā spuldzīte. Šaurajās saliekamajās gultās sēdēja un gulēja cilvēki. Uz lielas kastes, kas bija apgāzta otrādi un apklāta ar ģeogrāfisko karti kā ar galdautu, atradās patafons; tas spēlēja. Līdzās tam sēdēja gadus trīsdesmit vecs cilvēks platiem pleciem, stūrainu zodu, kas piešķīra viņa sejai ietiepīgu izteiksmi, un pārcilāja plates.
Tas bija inženieris Andrejs Leonidovičs Dorochovs.
— Jūs vaicājāt pēc manis? — Kostja viņu uzrunāja.
Dorochovs pacēlās ienākušajiem prelī un satraukti sāka
stāstīt:
— Tavas prombūtnes laikā man iešāvās prātā vienkārša, bet ļoti derīga doma: vai mums nevajadzētu uzlikt skrūvei vēl papildu aizsargrežģi? Ko tu par to saki?
— Kad tad mēs pagūsim to izdarīt? Liekas, ka tuvojas profesora mašina, — Kostja atbildēja.
— Var jau būt, ka tas nav viņš. Te gaida atbraucam mašinu „ ar ūdeni. Vai mums būs desmitmilimetru dzelzs stienīši?
— Pagaidiet mazliet, biedri Dorochov, — sarunā iejaucās Ļuda. — Es tūlīt uzzināšu, kas tā par mašinu.
Ļuda ātri piegāja pie maza lauku radioraidītāja, kas stāvēja tieši uz grīdas, un, nolaidusies tā priekšā uz ceļiem, sāka grozīt noskaņošanas pogas.
