Izkāpis no automašinas, profesors kā daudz staigājis ģeologs stingrā solī devās sagaidītājiem pretī, balstīdamies uz skaista spieķa ar sudraba uzgali. Tieši tas nepatika Džulbarsam, kas profesoram bija patrāpījies pa kājām. Suns draudoši ieņurdējās. Polozovs atvēzējās ar spieķi. Norisinājās parastā scēna: saimnieka kliedzieni, suņa riešana, pārbaidīta cilvēka saucieni.
— Nejēdzība! — iejaucās Afanasijs Kondratjevičs.
— Jā… jā… Tieši nejēdzība! Vai tad jūs, jaunais cilvēk, nevarējāt turēt savu suni saitē! — uzbudinājās Polozovs. — Es vispār suņus neciešu un te nu — lūdzu …
Tādēļ, lūk, Kostjas kautrais mājiens, ka suns būtu jāņem līdzi ceļojumā, izraisīja niknu un noteiktu profesora pretsparu. Kostja griezās pie mechaniķa Gorškova, pirmā cilvēka, ar kuru sastapās pēc apspriedes beigām, un lūdza uzraudzīt suni viņa prombūtnes laikā; atbilde pavisam negaidot bija pozitiva.
— Nav nekādas jēgas noņemties ar suni, — Afanasijs Kondratjevičs drūmi teica. — Nu, labi jau… Tikai nav ko dzert. Mēli jau droši vien ir izkāris?
— Mūsu mašinā ir neaizskaramais ūdens krājums, sagādāts ekspedīcijas vajadzībām. Es jums mazliet iedošu, — Kostja mēģināja pielabināt Afanasiju Kondratjeviču.
Bet sekas bija gluži pretējas.
— Ko? — Gorškovs bargi noprasīja. — Ar neaizskaramo krājumu suni dzirdīt? Kaut tas izčibētu!
— Nu, tad varbūt jums?
— Vai tad es esmu sliktāks par suni? Vai tā lai jūs saprotu, biedri Utočkin? Vai es mazāk sajēdzu nekā suns, kas tas ir — neaizskaramais krājums?
— Tātad neņemsiet suni?
— Kas jums saka, ka neņemšu? Ko jūs uztraucaties! Protams, ka ņemšu. Un esiet bez bēdu. Es jums saku ka mechaniķis mechaniķim, — Gorškovs klusākā balsī lepni nobeidza.
Veļu vakarā, pirms gulētiešanas, Kostja sastapās ar radisti Ļudu. Viņi apstājās netālu no telts ieejas un pusbalsī sarunājās. Sudrabotā mēness ripa atradās jau gandrīz debess vidū. Plašā apkārtnē zvaigznes bija pavisam nogrimušas spožajā gaismā, un tikai dažām no tām izdevās parādīties vāju, mirgojošu punktiņu veidā.
— No šejienes drupas izskatās maziņas, — Ļuda klusi teica. — Lūk, paskatieties, kur mēs bijām.
— Jā, patiešām, maziņas, — Kostja nenoteikti sacīja.
Blakus teltī kāds no jauna uzgrieza patafonu.
Lai turam buras slingri, droši… —
orķestra pavadījumā skaļa balss sāka dziedāt populāro jūrnieku dziesmiņu, kas aicina cīnīties ar vētru, būt drošiem un neatlaidīgiem.
— Vienmēr vienu un to pašu plati liek, — noteica Ļuda, šūpodama galvu melodijas taktī. — Vai jums patīk muziķa?
— Ļoti. Man šķiet, muziķa bieži palīdz cilvēkam. Bet šo dziesmu es jo sevišķi mīlu.
Atskanēja kāda cieņas pilna balss:
— Profesors Polozovs lūdz apklusināt patafonu. Viņš liekas gulēt.
Melodija tūdaļ pārtrūka. Tomēr tā vēl ilgi skanēja Ļudai ausīs. Daudz dienu vēlāk, kad šo pašu melodiju viņai nācās dzirdēt ārkārtīgi neparastos apstākļos, Ļuda bieži atcerējās šos pēdējos kopā ar Kostju nometnē pavadītos brīžus.
— No suņiem bīstas . . . Muziķu nemīl … Redzams, viņš no visa kā bīstas un neko nemīl, — Kostja čukstēja. — Un ar tādu cilvēku jādodas bīstamā ceļojumā!
— Vai jūs esat pārliecināts, ka profesors Polozovs ir zaķapastala?
— Pilnīgi. Liekas, ka kabineta zinātnieki visi ir tādi. Un kādēļ gan viņš ieņēmis prātā pats ceļot pa šo apakšzemes upi! … Iedomājieties, cik grūti būs ar viņu!
— Bet vai jūs, Kostja, ne no kā nebaidāties?
— Ne no kā, — saīdzis* atbildēja Kostja aizgriezdamies, gluži kā kaunētos par savu atbildi.
Iestājās klusums.
— Ikvienā bīstamā pasākumā pirmajā vietā — biedri. Ja ir uzticami biedri, — nav ko bīties, — Kostja noteica. — Tā es atceros, reiz mums iznāca apšaudē līst laukā no degoša tanka…
Un Kostja pastāstīja, ka kāda viņa biedra pašaizliedzīga rīcība izglābusi dzīvību visai tanka apkalpei.
Aizrunājušies Kostja un Ļuda šķīrās krietni pēc pusnakts.
Pirms vairākiem mēnešiem pazīstamais ģeologs, tā saucamo «apakšzemes» upju speciālists profesors Polozovs bija griezies ar lūgumu zinātniski pētnieciskajā institūtā, kurā strādāja inženieris Dorochovs, lai ceļojumam pa apakšzemes upi vīnam sakārto automobili-amfibiju ar kāpurķēdēm, kurš varētu peldēt kā laiva.
Šo darbu uzticēja inženierim Dorochovam. īstenībā jāsaka, ka te nebija nekā sarežģīta. Automobiļi-amfibijas, kas pārvietojas ar kāpurķēdēm un var arī peldēt pa ūdeni, ir pazīstami jau ļoti sen visdažādākos variantos. Varēja ņemt kādu no tiem un, pielāgojot hermetiski noslēdzamu kabini, kas apgādāta ar skābekļa aparaturu, droši doties ar to ceļojumā.
Bet Andrejs Leonidovičs Dorochovs nebija tāds cilvēks.
Kā pie ikviena uzdevuma, ko viņam bija nācies atrisināt, tā arī pie šī viņš ķērās ar pārspīlētu dedzību. Ļoti īsā laikā peldošais automobilis tika apgādāts ne tikai ar bruņu kabini un ērtiem nodalījumiem, bet arī ar daudzām komplicētām un varbūt pat liekām ierīcēm, kuras, pēc Dorochova domām, varētu noderēt apakšzemes upes gultnes pētījumos.
Visam tam vēl pievienojās Andreja Leonidoviča neatlaidīgie centieni bez gala pārveidot jau uzbūvēto mechanismu. Inženieris Dorochovs nekad nebija apmierināts ar savu darbu, un šis
