Durvīs nostājas Afanasijs Kondratjevičs Gorškovs, drukns, pārmērīgi tukls vīrietis sadrūmušu seju.
— Sen bija laiks… — viņš norūca, ar skatienu pakavējies pie strādājošās radistes. — Apklusiniet to muziķu .. . Traucēs,— Afanasijs Kondratjevičs piebilda, nevienu tieši neuzrunādams.
— Nevajag, lai spēlē. Dzirdamība laba, — uzlikdama radio- austiņas, noteica Ļuda.
Gorškovs uzmeta platei nelaipnu skatienu. Sparīgā muziķa acīm redzot neatbilda viņa drūmajam noskaņojumam.
— Dzert gribas … beidzos vai nost. .. Vai ir kaut lāse ūdens palikusi? — viņš pēc brīža noteica, pašķielēdams uz lielu ūdens pudeli, kas stāvēja telts kaktā.
— Tikai pašā dibenā. Ne vairāk kā pa glāzei katram, — sausi piezīmēja kāds no ekspedīcijas dalībniekiem, atraudamies no grāmatas.
— Nu, varbūt izdalīsim tūlīt, ko? Kā jūs domājat? — turpināja Afanasijs Kondratjevičs. — Mašina jau nāk. Pēc stundas būs klāt. Vai padalīsim?
Vairākas balsis nenoteiktā tonī izteica piekrišanu, un pudeli ar ūdens paliekām izcēla no kakta. Uz kastes, kas noderēja par galdu, parādījās glāzes. Saņēmis savu devu, Afanasijs Kondratjevičs vienā paņēmienā to izdzēra un ņēmās kabatdrānā slaucīt savu sārto seju, kas laistījās sviedros.
— Uff! … — viņš noteica, kāri pamezdams acis uz glāzēm, kurās daži klātesošie ieskatīja par vajadzīgu atstāt nedaudz ūdens. Jo sevišķi viņa skatienu saistīja kāda glāze, kas bija palikusi neskarta.
Tobrīd teltī noskanēja skaļi, nebēdīgi smiekli. Visi atskatījās uz Ļudu, kas bija notupusies pie radiouztvērēja. Viņa tā smējās, ka ar pūlēm noturējās līdzsvarā.
— Kas noticis, biedrene Kudinova? — Afanasijs Kondratjevičs bargi noprasīja.
— Bāze man atbildēja… ai, es nevaru… atbildēja, ka mašina ar ūdens cisternu … sabojājusies.
— Kas tad tur ko smieties?
— Kā nu ne? Ai, nevaru .. . Ātrāk kā rīt ap pusdienu . . . mēs ūdeni nedabūsim! …
Beidzot Ļuda nenoturējās līdzsvarā un novēlās uz grīdas. Viņas kritiens un aizrautīgie smiekli sasmīdināja arī daudzus no klātesošajiem. Viss tas Afanasiju Kondratjeviču galīgi satracināja.
— Nekrietnība! — viņš skaļi ierunājās. — Atraduši par ko smieties! Motoriem radiatori tukši. Urbējiekārtas stāv dīkā, paši esam bez ūdens — un jūs vēl priecājaties! Pirmo reizi redzu tādu ekspedicijas sastāvu. Nekad vairs ar jums kopā nestrādāšu!
— Ko jūs, Afanasij Kondratjevič! Vai tad pasmieties nedrīkst,— kāds mēģināja nomierināt Gorškovu.
Bet Afanasijs Kondratjevičs nemaz nedomāja rimties.
-Ir gan izlūkotāju grupa!—viņš turpināja kurnēt. — Udent meklējam, bet paši esam bez ūdens … Ne tikai ko nomazgāties,, bet nav pat ko dzert… Urbām, urbām, veselu nedēļu urbām, bet ūdens kā nav, tā nav. Tas nozīmē, ka neesam īs>tajā vietā uzsākuši izlūkošanu… Bet varbūt šajā nolādētajā tuksnesī ūdens vispār nav, velti strādājam.
No gultas lēni cēlās kāds stāvs zilā darba kombinezonā. Cilvēks piecēlās un klusējot piegāja pie galda. Viņa roka tūlīt apturēja patafonu. Muziķa spēji aprāvās.
— Es neļaušu!—noteikti un stingri bilda mīksta krūšu balss.
Runāja pusmūža sieviete ar cirtainiem, gaišiem matiem —
izlūkotāju grupas priekšniece Marija Ivanovna Aleksandrova.
— Es neļaušu, — viņa turpināja, ar brīvo roku nervozi taustīdamās pa sava kombinezona kabatu, — neļaušu jums, Afanasij Kondratjevič, saukt šo tuksnesi par nolādētu. Vai jūs sajēdzat, ko runājat? Šajā vietā ar mūsu biedru pūliņiem uzietas ārkārtīgi vērtīgu izrakteņu atradnes. Šeit jāizaug jaunai iegūstošai rūpniecībai, kas nepieciešama mūsu valstij . . .
— Kā tad, bez ūdens jau izaugs… — klusi un it kā taisnodamies noteica Gorškovs.
— Ūdens vajadzīgs — tas nozīmē, ka mēs to atradīsim. Atradīsim, lai vai kas. Bet pagaidām es jums atdodu savu glāzi ūdens. Dzeriet!
— Nē, nē, nevajag …
Pēkšņi radiste pacēla roku, uzaicinādama apklust; viņa spraigi ieklausījās radioaustiņās, acīm redzot ar pūlēm atšķirdama radiotelegrafiskos signālus.
— Kas jauns? — Marija Ivanovna klusi vaicāja, kamēr Ļuda uzmanīgi noņēma radioaustiņas.
— Nu mums klāsies nelāgi.
— Kas noticis?
— Ūdens nebūs nemaz! — izbijies izdvesa Afanasijs Kondratjevičs.
— Vēl ļaunāk, — Ļuda atbildēja, skumji un reizē arī viltīgi smaidīdama.
— Stāstiet, Ļuda, kā pienākas, — Marija Ivanovna noteica.
Afanasija Kondratjeviča seja kļuva vēl nopietnāka. Gausiem
soļiem viņš tuvojās galdam un bargi ar acīm ieurbās radistē.
Afanasijs Kondratjevičs Gorškovs, mechaniķis, kas pārzināja izlūkotāju grupas urbējmašinas, pastāvīgi bija ar kaut. ko nemierā. Vienmēr viņu tirdīja domas par to, ka viss tiek darīts ne tā, kā vajadzētu, un visur viņš saskatīja, kā pats bieži mēdza izteikties, «nekārtību».
Uz nezinātāju Afanasija Kondratjeviča rūkšana atstāja nomācošu iespaidu. Bet ģeoloģiskās izlūkotāju grupas darbinieki, kas ar Gorškovu bija ilgi strādājuši kopā, tā aprada ar viņa mūžīgo neapmierinātību, ka nepievērsa tai vairāk nekādu uzmanību. Gluži otrādi, kad gadījās, ka Afanasijs Kondratjevičs darīšanu dēļ uz kādu laiku atstāja nometni, daudziem šķita, ka bez viņa kļuvis garlaicīgi.
