Leitnants nevērīgi pārmeta vienu kāju pāri otrai un nosēdās brīvākā pozā. Klausītājiem kļuva skaidrs, ka stāstītājam stāv priekšā grūti pārvarams uzdevums un viņš to cenšas slēpt ar pārspīlētu vienaldzību.
— Es centīšos jums visu to izskaidrot vispopulārākā veidā, tā sakot, ar nolūku izvairoties lietot kādas sarežģītas matemātiskās formulas.
Jūs zināt, ko izdod kāds ciets priekšmets, ja pa to, piemēram, ar kaut ko iesit! Skaņu! Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka priekšmets no sitiena mazliet saspiežas vai, iespējams, izliecas. Sākumā, protams, uz vienu pusi, bet pēc tam elastības iespaidā uz otru. Nu, un tādā kārtā tas sāk kādu laiku svārstīties jeb, runājot parastā valodā, trīsēt.
Šo trīsēšanu zināmā mērā pārņem apkārtējais gaiss, bet no tā jau svārstās bungādiņa mūsu ausī.
Lūk, tādā kārtā mēs uztveram gaisa, svārstības skaņu veidā.
Kad mēs, piemēram, runājam vai, pieņemsim, kliedzam, tad tobrīd mūsu rīklē arī trīc balss saites, tāpēc viss kļūst diezgan labi dzirdams. Ja turpretim šīs saites netrīcētu, tad runāt vai dziedāt būtu pilnīgi neiespējami.
No skaņas, kā jūs droši vien jau esat ievērojuši, trīc, protams, ne vien bungādiņa cilvēka ausī, bet arī dažādi priekšmeti, kaut arī, protams, niecīgā, acij nemanāmā mērā.
Un te nu man jāvērš jūsu uzmanība uz vienu no visinteresan- tākām zinātniskām parādībām. Tā ir šāda.
Redziet, vispār no jebkura augstuma skaņas vairāk vaii
«Savādi,» es Petjam piezīmēju, «ka tu neesi uzskatījis par vajadzīgu visu to man pastāstīt agrāk.»
«Nevarēju,» Petja atbild. «Apsolījos. Klausies, kas notika tālāk …»
Tālāk notika tā. Pēc dažām dienām Bogucķis satika Petju parkā.
«Vai tas taisnība,» viņš jautāja, «ka jūs pierakstāt bombardēšanas skaņas gramofona platēs?»
«Taisnība,» atbild Petja.
«Es ļoti vēlētos dabūt no jums vienu plati, kurā jūs esat uzņēmis sprādzienu, kas atgādina ilgstošu skaņu. Šķiet, ka tādu pie jums dzirdēju.»
Protams, ka Petju tas viss ļoti ieinteresēja. -
«Kādēļ,» viņš saka, «jums tā vajadzīga?»
Bogucķis atbildēja kaut ko nenoteiktu. Petjam turpretim bija žēl šķirties no savas plates.
«Paskaidrojiet sakarīgi,» viņš saka, «citādi nedošu!»
Profesoram pēc tam nekas cits neatlika kā visu izstāstīt.
«Un tad nu,» Petja saka, «es arī dabūju dzirdēt kaut ko pārsteidzošu!»
Stāstītājs apklusa un nogrima domās, it kā sakārtodams tās.
— Trīs kilometru attālumā no mums, — viņš pēc kāda brīža turpināja, — aiz nenoskaidrota iemesla bija uzsprāgusi gaisā neliela munīcijas noliktava. Noskaidrojās vienīgi tas, ka lādiņi, kas atrodas noliktavā, sprāguši nevis vienā laikā, bet cits pēc •cita, zināmā secībā, tādēļ arī sprādziena troksnis izklausījies kā ilgstoša dunoņa.
Kādēļ tas notika, to arī toreiz neizdevās noskaidrot. Varbūt lādiņu savstarpējais izvietojums dažādās telpās kaut kā ietekmējis, vai arī bijuši citi cēloņi, tomēr neiznāca viens kopīgs sprādziens, bet virkne dažādu sprādzienu, kas atšķīrās pēc stipruma un rakstura un sekoja cits citam gandrīz nepārtraukti.
«Tu droši vien atceries,» saka man Petja, «ka bija dzirdams tāds kā nepārtraukts rēciens un kauciens. Un, lūk, šis vienīgais tāda veida gadījums radīja gaisā neparasti spēcīgu skaņu vilni, kas izplatījās uz visām pusēm.»
«Man vajag,» Bogucķis saka, «ļoti rūpīgi iepazīties ar šīs skaņas raksturu. Es biju domājis, ka tas man izdosies, izpētījot plafonu rezonanses īpašības, bet, diemžēl, iegūtie dati ir nepilnīgi. Ar šādas metodes palīdzību man izdevās noteikt skaņas raksturu, bet pakāpenību, kādā šī skaņa pieaugusi, un to, kādā kārtībā sekojuši dažādie toņi, konstatēt ļoti grūti. Lūk, ja analizētu jūsu plati, būtu pavisam cita lieta.»
«Jūs droši vien neticat,» leitnants vērsās pie klausītājiem, «ka no skaņas var sairt kāds priekšmets! Izrādās, ka pie zināšu iem rezonanses nosacījumiem un ļoti stipras skaņas tas ir pilnīgi iespējams. Vispār ar rezonansi nav joki. Lūk, piemēram, vecajp Pēterburgā, ziniet, mūsu gadsimta sākumā notika katastrofa. Iedomājieties parastu visnormālāko tiltu pāri Fon- tankgj. Pa to plūst daudz ļaužu. Un viss norit normāli. Tilts turas. Bet tad tam pāri dodas samērā neliela kareivju grupa, vienkārši vads, nu, un, protams, saskaņā ar kara reglamentu visi cenšas iet kopsolī. Un vajadzēja tā gadīties, ka viņu soļu ritms nejauši sakrita ar šīs celtnes pašsvārstību! Tilts, varat iedomāties, sabruka, un viss vads pilnā sastāvā negaidot atradās ūdenī.
Lūk, tāpēc tad arī visās zemēs ir izdots likums, ka karaspēka daļas nedrīkst iet pāri tiltam kopsolī.
Taisnība, kareivji iedarbojās uz tilta rezonējošo sistēmu tieši ar saviem zābakiem un tādējādi to sasūpoja, bet uz apgaismošanas plafoniem iedarbojās, tā sakot, gaisa svārstības. Taču pats galvenais te ir rezonanse un skaņas stiprums.
Bet kas notiek ar lidmašinām izmēģināšanas laikā? Iedomājieties: konstruē jaunu mašīnu — vienkārši, sacīsim, technikas brīnumu. Ir ātrums ievērojams, ir lidojuma rādiuss pamatīgs. Bet pārbaudē tā dažreiz izjūk gaisā! Kāpēc tas tā? Sāk pētīt — izrādās, motora vibrācijā gadījusies rezonansē ar kādām trīcošām detaļām. Līdz pat šim laikam aviokonstruktori nopūlas ap šo jautājumu. Pat matemātiskiem aprēķiniem tas ne vienmēr padodas. Ļoti grūts jautājums. Visu nevar paredzēt.. . Bet dažreiz motors maina savus apgriezienus, tādējādi radīdams lidmašīnā visdažādāko vibrāciju. Kāds man pazīstams lidotājs un izmēģinātājs jau 1934. gadā sadūrās ar šo jautājumu. Viņš stāsta: «Paceļos jaunā, tikko kā konstruētā mašinā. Viss norit labi. Lido viegli, labi klausa stūrei un tā joprojām.» Bet tad viņš, kā paredzēts saskaņā ar pārbaudes programu, dod pilnu gāzi un sāk palielināt ātrumu. «Pēkšņi jūtu,» viņš saka, «sākas spēcīga vibrācijā . . . Divus mēnešus nogulēju hospitālī!» Bet mašinu pa to laiku, protams, pārveidoja, kaut kādas ribas saīsināja, pagarināja sajūgus — ar vārdu sakot, darīja tā, lai gaisā tie nerezonētu no motora vibracijām.
Vispār Petjam drīz kļuva skaidrs, kāpēc Boguckim bija ievajadzējies rūpīgi analizēt šī sprādziena skaņu. Pēc viņa domam, no šīs ārkārtīgi spēcīgās skaņas sašķīduši ne tikai apgaismošanas plafoni vien .. .
«Man,» Petja teica, «ilgi negribējās ticēt, ka rezonanse izrādījusies vienāda ir mazajam apgaismošanas plafonam, ir milzīgajam bumbvedējam «Junkerss 88», kas, pēc Bogucka apgalvojuma, izjucis gaisā tikai no skaņas.»
Tomēr profesors izskaidroja visu ļoti precizi. Izrādās, ka pat pēc lieluma un formas visdažādākiem priekšmetiem var būt vienāda rezonanse. Kā piemēru viņš Petjam minēja divas stīgas, no kuram viena resna, otra tieva, bet, attiecīgi nostiepjot, tās Iespējams noskaņot vienā tonī.
Protams, grūti bija iedomāties, ka tāda stipra konstrukcija, kada ir lidmašinai, būtu varējusi sabrukt no skaņas. Nu, pla- loiii pavisam cita lieta, tie tomēr ir no stikla.
Taču Bogucķis, norādot uz skaņas viļņa lielo spēku, palika pie sava un minēja Petjam vēl daudz dažādu pierādījumu.
«Redzams,» Bogucķis teica, «ka šīs briesmīgās skaņas «notis» nejauši noteiktā secībā iedarbojušās uz noteiktām lidmašinas detaļām, liekot tām vibrēt. Noteiktā brīdī notika spēku sumēšanās un iestājās sabrukums.»
«Palīdziet mums, biedri Jaņin, vai, vēl labāk, pat iesaistieties šai darbā,» viņš teica Petjam. «Jautājums ir ļoti svarīgs, jo runa ir par mūsu dzimtenes aizsardzību. Kopā ar jums mēs taču radīsim tādu ieroci, kāds, izņemot mūsu valsti, nebūs nevienam. Izdarīsim to ātri, bez trokšņa. Iedomājieties, kādu paldies mums par to pateiks valdība un tauta!»
«Es stāvu,» Petja saka, «un nekā neredzu sev priekšā aiz prieka un brīnumiem.»
«Izdarīsim! Saprotams, ka izdarīsim!» viņš atbild Boguckim. «Ja vajadzīgs, es atlikšu aizbraukšanu no Ļeņingradas. Lai notiek, es palīdzēšu!»
«Tikai viens noteikums,» saka viņam Bogucķis, «visam tam jānotiek, kā jūs pats saprotat, slepeni. Neviens lieks cilvēks to nedrīkst zināt, pat jūsu biedrs leitnants ne.»
«Es jau gribēju iebilst,» Petja saka, «bet viņš tik ļoti pastāvēja pie sava.»
Pēc šīs sarunas Petja aizgādāja savas plates profesoram, man nebilzdams ne vārda, un sāka ar viņu kopā strādāt. Boguckim bija palicis daudz neevakuētu iekārtu un darbgaldu. Tikai cilvēku trūka.
«Es pat nezinu, kā viņi bez manis būtu iztikuši,» Petja man saka.
«Nu, un cik tālu viss tagad ir?» es jautāju.
«Vai vari iedomāties, aparats ir pilnīgi gatavs!» Petja man atbild. «Jāsaka, ka mēs strādājām nenogurstoši. Bet tu taču pats pagājušā naktī .dzirdēji manu plati . . . Tā jau bija regulēšana.»
«Aparata uzbūve ir ļoti vienkārša,» Petja turpināja. «Speciāls elektriskais komutators pēc stingri aprēķināta laika ieslēdz elektriskos degļus dažādiem sprāgstvielu lādiņiem, kas atrodas rezonanses kamerās. Tāpēc jānotiek nevis vienam, bet vairākiem citam aiz cita ātri sekojošiem sprādzieniem. Viss sa- pludīs spēcīgā skaņā, tieši tādā, kāda man fiksēta uz plates. Un, j;i šī lidmašina tiešām gājusi bojā no skaņas, tad iespējams, ka ari citas tādas pašas konstrukcijas lidmašinas tai sekos. Bet redzi, kas man tev jāsaka…»
Petja kļūst neparasti nopietns un nu jau sāk runāt čukstus:
«Manuprāt, aparatā ir dažas neskaidrības… Vai atstarotājs, kas paredzēts skaņas viļņa virzīšanai augšup, izturēs slodzi? Vai pietiekami stipras ir starpsieniņas, kas atdala vienu rezonanses kameru no otras? Nu, un vēl citi sīkumi … Mašina, saproti, domāta vismaz divsimt skaņas «šāvienu» radīšanai. Un, lūk, pats pirmais mani dara stipri nemierīgu… Bogucķis ir dzirdēt negrib, ka mūsu darbā piedalītos vēl kādi cilvēki. Pēdējā laikā viņš pat pret mani sācis izturēties mazliet nevērīgi. Pastāvīgi noniecina manas plates nozīmi, apgalvo, ka esot bijis iespējams iztikt arī bez tās un konstruēt iecerēto mašinu, pamatojoties vienīgi uz matemātiskiem aprēķiniem.
Es nemaz nejūtos apvainots un esmu ar mieru, ka par manu līdzdalību neviens pat nezinātu, ja vien aparats tiešām sāktu strādāt,» Petja saka. «Ja es kā mechaniķis šobrīd nebūtu vajadzīgs, tad jau sen būtu viņam licis mieru. Bet saproti, viņiem tur bez manis tik un tā būs grūti iztikt…
Un vajadzētu pieaicināt palīgā vēl dažus speciālistus. Derētu šo pasākumu izvērst plašāk . ..
Saproti jel, viņš visu to gatavo kā pārsteigumu. Tas nu nekur neder. Viņš, protams, cenšas sagādāt mūsu Dzimtenei labumu un pie tam ne jau mazo. Bet nevar atstāt viņu vienu, bez laba, biedriska kolektiva. Divi darbinieki, kas strādā kopā ar viņu, arī sāk saprast, ka tik atbildīgu darbu nedrīkst tā veikt. Lūk, piemēram, šonakt…»
Te Petja palika pusvārdā, sāka uzmanīgi klausīties un pēkšņi nobāla.
«Kas tev?» es viņam jautāju.
«Vai tad tu nedzirdi? Gaisa trauksme!»
Bet es biju iegrimis domās par to, ko viņš man stāstīja, un tiešām nepamanīju, ka laukā bija sākušas gaudot sirēnas.
«Nu, un kas tur liels, ka trauksme? Vai tad tu pirmo reizi to dzirdi?» es viņam saku.
Petja pieceļas un sāk staigāt pa istabu.
«Es tomēr iešu,» viņš atbild. «Es nevaru viņu atstāt vienu, bez manis viņam būs grūti. Šodien paredzēts neliels mēģinājums .. . Iespējams, ka viss noritēs labi.»
Es viņu nemēģināju aizturēt, un viņš aizgāja.
Toreiz man bija grūti visu to saprast.
Tiešām, stāvoklis ir nopietns! Kaut kā jāietekmē Bogucķis, jāpalīdz viņam.
Drusku padomājis, es cieši nolēmu: tūliņ jādodas uz stabu un tur jāpaskaidro lietas apstākļi.
Kad §s izgāju laukā, bombardēšana pašreiz bija pilnā spēkā. Augstu pie skaidrās debess dūca ienaidnieka lidmašinas. Mēne- šainā, dzestrā nakts drusku nomierināja manus nervus, bet smagā priekšnojauta, kas bija radusies drīz pēc Petjas aiziešanas, palika.
Žigliem soļiem devos uz tuvumā esošo tanku daļu, kur man varētu iedot automašinu, un jau pēc dažām minūtēm es taja braucu pilsētas virzienā.
Automobiļa motora vienmērīgo troksni, tam darbojoties ar pilnu ātrumu, šad un tad pārtrauca tuvi fugasa bumbu sprādzieni. Katru no tiem es neviļus uzmanīgi noklausījos, gaidīdams, ka sadzirdēšu pavisam ko citu.
Mēs bijām pusceļā uz štābu, kad aizmugurē skaidri atskanēja labi pazīstamais dārdiens.
Es izlēcu no mašinas, cenzdamies uzminēt virzienu, kur jāatrodas institūtam.
Dārdiens, kas turpinājās tikai dažas sekundes, bija jau apklusis, un apkārt bija samērā klusu. Es ieraudzīju vairākas degošas un krītošas lidmašinas, bet mana apziņa to uztvēra kaut kā vāji. Mani darīja ļoti nemierīgu Petjas un pārējo biedru liktenis. Vai ar viņiem nav kaut kas noticis, vai viņi dzīvi?
Jādodas drīzāk atpakaļ! Un mēs aizjoņojām pretējā virzienā, attīstot šausmīgu ātrumu.
Kad tuvojāmies institūta teritorijai, jau skanēja trauksmes atsaukums un no patvertnēm nāca laukā cilvēki.-Man bija jāskrien cauri parkam Bogucka laboratorijas virzienā kopā ar glābšanas brigādes dalībniekiem.
Ēka bija liesmās. Blakus ēkai bija redzama milzīga, piltuv- veidīga bedre, acīm redzot tajā vietā bija stāvējusi rezonanses mašina. Pēc kāda laika es nospriedu, ka ne Petjas, ne pārējo biedru droši vien vairs nav starp dzīvajiem.
Nākamā dienā man steidzami bija jāaizlido no Ļeņingradas bez Petjas .. .
Stāstītājs apklusa, it kā ieklausīdamies lietus pilienu bungošanā pret logiem, un mums kļuva skaidrs, cik smagas viņam ir šīs atmiņas.
— Kad es ziņoju par notikušo, — viņš turpināja, — man neticēja. Kaut cik nopietnu pierādījumu, taisnību sakot, nebija palicis. Ēkas degšanu, bedri tai blakus un biedru bojā eju ikviens viegli varēja izskaidrot ar parasto bumbas trāpījumu.
Vienīgi tas nebija apšaubāms, ka šai naktī pilsētas teritorijā un tās apkārtnē atrada četrus notriektus «Junkersus-88». Pēc pretgaisa aizsardzības štaba ziņojuma, tie bija visi «Junkefsi», kas vien piedalījās šai nelielajā uzlidojumā.
Leitnanta Voronova savado stāstu man iznaca atcereties vēlreiz un pie tam gluži nesen.
Kādā no mūsu zinātniski pētnieciskajiem, institūtiem man pastāstīja, ka mechaniķis Petja Jaņins palicis dzīvs un pēc kāda laika pilnīgi vesels atstājis hospitāli. Nebija cietuši arī Bogucka. līdzstrādnieki. Par paša Bogucka likteni man nekā nezināja pateikt.
Netālu no nodegušās laboratorijas drupām Jaņinam bija izdevies sameklēt savu neparasto gramofona plati, un viņš turpināja darbu pie izgudrojuma.
