Taču, iedomājieties, nedaudz vēlāk notika atkal aizdomīgs gadījums! Nu, protams, ja ievēro visu to, kas bija noticis agrāk.
Tas bija, lūk, tā.
Petja palaiž vaļā savu elektrisko gramofonu, acīm redzot garlaicības mākts, un sāk citu pēc citas klausīties plašu kolekciju ar šiem sprādzieniem. Sevišķi viņam iepaticies pēdējais ierakstījums, un viņš skandina to, var teikt, bez pārtraukuma.
Visu to noklausīties, bez šaubām, man bija pretīgi. Tomēr, lai galīgi nesanīstos ar Petju, es paciešu un izliekos, ka man tas ir vienaldzīgi.
Brītiņu vēlāk es nolēmu pieiet pie loga un paskatīties, kāds ārā laiks, domādams, vai ir iespējams uzlidojums. Šai nolūkā- es mazliet atbīdīju aptumšošanas priekškaru un uzmanīgi palūkojos pa radušos spraugu — tā, lai gaisma no istabas neizkļūt u laukā.
Pārsteigts ieraugu: pie loga rēgojas nezkādi trīs silueti. Uzmanīgi klausās. Kad es ieskatījos, tad, iedomājieties tikai,, klausītāju vidū pazinu atkal to pašu sakumpušo tipu. Bet galvenais — viņš acīm redzot vairāk par citiem interesējas par to, kas notiek pie mums istabā, jo tuvāk par visiem pievirzījis logam savu fizionomiju.
«Ak tā, balodīt!» es domāju. «Atkal esi ieradies!»
Izrauju no kabatas elektrisko lukturīti un pavēršu viņam virsū staru kūli.
Un, lūk, melnajā nakts fonā es redzu to pašu pazīstamo seju, kas toreiz sakarā ar manu nervozo garastāvokli likās briesmīga, nepatīkami atņirgtiem zobiem. Šis skatās man cieši virsū ar stīvu skatienu caur savām lielajām raga brillēm.
Tas viss, protams, turpinājās tikai vienu acumirkli. Seja tūdaļ pazuda.
Izskrienam abi ar Petju laukā. Rūpīgi izmeklējamies visapkārt — neviena nav. Jā, taisnību sakot, tur nav nekā, ko brīnīties. Tādā parkā kā pie mums katrs var viegli noslēpties pat dienā.
Jāsaka, ka mēs tai naktī negulējām. Es izsaucu dažus cilvēkus no apsardzes un novietoju tos slēptuvēs pie ēkas dažādām durvīm. Es pats novietojos sardzē gaitenī, ik pa brīdim pametot skatienu laukā pa logu. Taču viss tas izrādījās pilnīgi veltīgi. Neviens nerādījās, un nekas sevišķs tai naktī nenotika.
Bet pēc dažām dienām sāku ievērot, ka ar Petju notiek kaut kas nelāgs.
Viņš kļuvis drūms kā velns. Kaut kur uz ilgu laiku nozūd un pat dažreiz nepārnakšņo mājās. Tūdaļ redzams, ka viņu nospiež kādas rūpes.
«Vēl arvien turpina tēlot detektivu,» es domāju. «Tas ir gan savādnieks!»
Tomēr savus pienākumus viņš pilda nevainojami. Nav kur piesieties.
Nezin kāpēc es nakti nejauši pamostos. Sāku uzmanīgi klausīties .. . Trauksmes, šķiet, nav — metronoms tikšķ lēnām. Bet .pēdējā laikā man ir izveidojies paradums: naktīs ieklausīties dažādos klusos trokšņos. Un, lūk, es dzirdu: kaut kur no tālienes plūst pazīstamas skaņas. Sāku apjēgt, ka tā ir gramofona plate, kas tiek atskaņota caur reproduldoru. Pat adatas šņākšana dažbrīd dzirdama — acīm redzot veca.
Bet kas tad tā par plati? «Vai tad tiešām,» es domāju, «vēl kāds bez Petjas nodarbojas ar bombardēšanas skaņu pierakstu?» Dzirdu — pieraksts tieši tāds kā Petjam. Izbeidzas viena plate. Uzliek otru ar tādu pašu saturu. Vējš atnes skaņas brāzmām — te klusākas, te skaļākas. Sāku modināt Petju.
«Paklausies,» es viņam saku, «kādu muziķu pārraida.»
Bet te it kā tīšām viss sāk apklust.
«Nekā sevišķa,» Petja man atbild.
«Skaņu pieraksts,» es viņam saku, «pilnīgi tāds pats kā tavējais. Tikko kā tālumā bija dzirdams.»
Petja pieceļas, ar rokām izberž acis un satraukts saka man:
«Nevar būt! No kurienes gan tāds pats kā man? Tev droši vien tika i tā likās.»
Mēs vēl kādu laiku pasēdējām un gaidījām, bet nekā vairs nesaklausījām.
No rīta — neatceros, kādā sakarā — ar acīm meklēju Petjas •somiņu, kurā viņš glabāja gramofona plates, un nekur to neatradu. Bet agrāk tā stāvēja vienmēr redzamā vietā.
Tas mani ieinteresēja. Es sāku somiņu neatlaidīgi meklēt un drīz pārliecinājos, ka tās patiešām nekur nav!
«Kur gan tā varēja palikt?» es jautāju Petjam.
«Lūk, to es arī nezinu. Nesaprotami! .. .» viņš atbild.
Man jums jāsaka, ka es sāku pamazām uztraukties ne pa jokam.
Petja aizgāja kārtot savas lietas, es paliku viens.
Pirmo reizi pa visu šo laiku es nopietni sāku domāt par visiem šiem notikumiem. Iekšēji sāku pievienoties Petjam, ka visā šai lietā patiešām pastāv kāds noslēpums. Mani sagrāba nemiers. Turklāt vēl ārā ir nejauks rudens laiks. Migla tāda, ka desmit soļu attālumā nekas nav redzams.
T,s staigāju viens pa gaiteni — tāpat bez mērķa. Viss man 1agad liekas aizdomīgs. Pat paša soļu dunoņā, kas skan gaitenī, es sadzirdu kaut ko nedabisku.
«Ko gan tas viss nozīmē?» es domāju. «Kam gan ievajadzējies Petjas muļķīgo plašu, un kas ir tas, kas iedomājies tās nakts laikā skandināt? Kas tie par jokiem? …»
Tātad es staigāju, bieži apstājos, ieklausos, vērīgi noskatos uz dažādiem priekšmetiem. Ar vārdu sakot, nervi nav vairs īsti kārtībā.
Bet vakarā, iedomājieties tikai, man, gluži otrādi, uznāca kaujiniecisks noskaņojums.
