Es tikai ievēroju, ka Petja acīm redzot nav ar kaut ko apmierināts. Sāk strīdēties ar sakumpušo, kaut ko viņam pierāda. Redzu, ka strīds viņiem iedegas arvien vairāk un vairāk. Petja nomet zemē uzgriežņu atslēgu un demonstrativi sāk slaucīt rokas kādā lupatā. Visi viņam sastājas apkārt un, redzams, mēģina pierunāt. Tomēr viss beidzās ar to, ka viņš pagriezās uz ārdurvīm ar skaidri redzamu nolūku aiziet.
«Interesanti,» es domāju, «par ko viņi tur saskrējās?»
Nolēmu, ka labāk būs, ja nokļūšu mājās agrāk par Petju un parunāšos ar viņu, it kā nekā nezinātu.
Tā arī izdarīju.
Varu jums teikt, ka mani gaidīja nepatīkama perspektīva. Nokļūt mūsu istabā agrāk par Petju nebija nekas grūts. Bet kā lai es ar viņu runāju?
Dzirdu — nāk. Atver durvis, ienāk …
«Nu, kā sviežas?» es jautāju, cenzdamies piešķirt balsij pilnīgas vienaldzības nokrāsu.
«Nu, tā, nekas,» skan atbilde.
Es skatos uz viņu un domāju: «Vai tas ir Petja? Vai tiešām tas ir tas pats Petja, labsirdīgais, visu ieredzētais, sirsnīgais puisis?»
Man kļuva grūti skatīties uz viņu.
Bet viņš tikai staigā pa istabu ļoti uztraukts un, iedomājieties, nepiegriež man pat vērības.
«Saki, lūdzu,» es viņam prasu mierīgā balsī, «vai tu nekur neesi sastapis to pašu cilvēku ar brillēm, kuru tu redzēji pie lidmašīnas?»
Petja paskatījās manī uzmanīgi, padomāja un tad pēkšņi teica:
«Es to cilvēku pazīstu ļoli labi. Tas taču ir fizikas un rnate- matikas zinātņu kandidāts Michails Stepanovičs Bogucķis.»
Tādu atbildi, jāatzīstas, es nepavisam nebiju gaidījis. Iestājās neveikls klusums.
«Ļoti labi, ka tu par viņu ieminējies,» Petja turpina. «Man pašreiz nepieciešams par viņu ar tevi parunāt. Jautājums ir ļoti nopietns un nav atliekams.»
«Nu, lai notiek, stāsti,» es saku.
Sasprindzinu uzmanību un klausos, ko Petja man teiks.
Skatos, tiešām, joki nav.
Bet, lai jūs to visu varētu saprast, man vajadzēs jūs mazliet iepazīstināt ar dažiem fizikas pamatlikumiem.
