Sarkanarmietis Ozerovs, tikko saņēmis uzdevumu, zemu noliecās pār savu galdu, pētījot papīra lenti, uz kuras bija reģistrēts jaunā šāviņa lidojums.
Zemnīcā atgriezās kapteinis Krichaļovs. Viņš ņēmās sakārtot savu aparatu, likdams tajā jaunu lenti. Drīz viņa mašinas rūkšana saplūda ar kopējo vienmērīgo troksni, ko radīja pārējie a pa rati.
Pēkšņi Krichaļovu ieinteresēja sarkanarmieša Ozerova izturēšanās, kas sēdēja, pagriezis viņam muguru. Kapteinis nu jau arvien biežāk palūkojās uz to pusi. Sākumā viņam šķita, ka Ozerovs pārāk daudz skatās apkārt un tātad nesteidzas izpildīt steidzamo uzdevumu. Tad viņš pamanīja, ka sarkanarmietis izvilka no kabatas saņurcītu skolnieka burtnīcu un sāka to uzmanīgi lasīt.
Kapteinis par visu to ļoti brīnījās. Līdz šim sarkanarmietis Ozerovs, bijušais Ļeņingradas Politechniskā institūta students, kas skaņu mērīšanas punktā strādāja par aprēķinātāju, bija noderējis par disciplinētības paraugu un izcēlies ar rūpīgu darba izpildi. Pirms dažām dienām viņš bija lūdzis punkta priekšnieku atlaist viņu uz Ļeņingradu, lai no laboratorijas, kur agrāk strādājis, dabūtu mēraparatus, kuru šobrīd ļoti trūka. Un nu šodien, atgriezies no komandējuma, viņš izturas ļoti dīvaini.
Taču tas, kas norisinājās tālāk, kapteini galīgi pārsteidza.
Klusi un vienmuļi dūca skaņu metrisko mašinu motoriņi. Paretam līdz zemnīcai atnāca apslāpēta tāla artilērijas kanonade.
Pēkšņi krītot skaļi norībēja spēji atgrūsta taburete.
Kapteinis ieraudzīja, ka sarkanarmietis Ozerovs, turēdams rokās skolnieka burtnīcu, pietrūkstas kājās un plaši atvērtām acīm, turpinādams blenzt burtnīcā, metas uz izeju.
Kādā no Ļeņingradas centralajām ielām pa ietvi gandrīz vai skrēja Zoja Ļeontjeva, Ļeņingradas Politechniskā institūta aspirante. Gājēji apstājās un neizpratnē pavadīja to ar acīm. Viņus interesēja ne vien meitenes uztrauktais izskats, bet arī kāds cits apstāklis, ko pati meitene acīm redzot nemaz nemanīja. Viņai ļoti nemākulīgi sekoja neliela auguma jefreitors, ģērbies apvalkātā, pelēkā kareivja šinelī.
Drūma izskatījās aplenktās pilsētas iela. Iedomāsimies pelēkas rudens debesis, smalkas lietus lāsītes, kas it kā turas gaisā, un valgmē spīdošus ēku granita pamatus. Dažādās, reizēm pat gluži negaidītās vietās darbojas kaujas lidmašinu motori. Nemiera pilna aizskan viņu rūkoņa — gan skaļa, gan lēni gaistoša. Pa ietvēm steidzīgi un drūmi aizsoļo cilvēki. Viņu sejās ir sevišķi sasprindzināta izteiksme. Bet tam visam pāri atskan vienmērīgie un dobjie metronoma pukstiem, kas dzirdami no visiem ielas novietotajiem reproduktoriem.
Gauss un tīri kā svinīgs ir šo sitienu ritms. Tas aizskan pāri pilsētai, it kā vadīdams tās ritmisko dzīvi. Ļeņingradieši pie tā pieraduši. Tas šķiet dienas rūpju un garās nakts modrā klusuma neatņemama sastāvdaļa. Rāmie un lēnie sitieni nemitīgi stāsta par to, ka pilsēta-cīnītāja modri stāv sardzē. Bet, ja skumjais sirēnas kauciens, pārskrienot visai skaņu gammai, sākot ar zemajiem un beidzot ar visaugstākajiem toņiem, pavēstī, ka tuvojas uzbrukums no gaisa, tad reizē ar to metronoma tikšķieni kļūst jau biežāki un nervozāki. Pilsētas pulss izmainās. Tas sāk sist n'eatlaidīgi, aši kā organismā, kas sakopojis spēkus, gatavodamies cīņai uz dzīvību un nāvi.
Zoja apstājās pie lielas ēkas parādes durvīm. Tūdaļ netālu apstājās arī jefreitors, kas visu laiku bija tai sekojis. Kad meitene nozuda aiz durvīm, viņš lēniem soļiem pārgāja otrā ielas pusē un sāka no avīžu papīra tīt garu smēķi, izlikdamies, ka nogrimis šajā darbā.
Burzīdama saujā caurlaidi, Zoja knašiem soļiem uzkāpa pa platām marmora kāpnēm un drīz vien atradās ar mīkstām ādas mēbelēm iekārtotā, plašā kabinetā.
— Lūdzu, sēdieties! Es klausos, — aiz galda atskanēja labsirdīga balss.
Meitene sāka ātri un enerģiski stāstīt, nervozi grozīdama pa rokām jau tā saņurcīto caurlaidi.
— Jūs sakāt, — ģenerālis teica, uzmanīgi noklausījies viņas paskaidrojumu, — ka tie nevar būt parasti šāviņi? Tā, tā.. . Interesanti. . .
— Bez šaubām! — meitene dedzīgi turpināja. — Mana iekārta, kas paredzēta elektrisko spriegumu pētīšanai atmosfērā, nespēj reaģēt uz parastu šāviņu tuvošanos. Tas ir pilnīgi skaidrs…
— Tā, tā . . . Un kādas ir jūsu domas?
— Var domāt visu, ko vēlas, — meitene turpināja. — Man skaidrs ir tikai viens: šie šāviņi satur kādu elektrisku ierīci . .. Varbūt fašisti sūta uz mums. . . automatiski vadītus šāviņus vai arī vada tos pa radio, — viņa bikli nobeidza.
Ģenerālis vērīgi uzlūkoja viņu.
— Mēs pagaidām tā kā nekā nezinām par šādiem šāviņiem,— viņš lēni noteica.
— Nu, redziet nu! Vajag taču kaut ko šajā lietā darīt! — meitene uztraucās.
Pēc dažām minūtēm ģenerālis Zoju pavadīja uz sava kabineta durvīm.
Tātad esam norunājuši, — viņš sacīja, atvadoties spiezdams tās roku. — Bet pielūkojiet, velti nedodieties briesmās… Patvertne taču jums tur ir?
— Nekas, esiet bez bažām!… Visu labu! — meitene pasmaidīja un nozuda aiz durvīm.
