Pēc dažām minūtēm vieglā mašina, šūpodamās pa grambām, ko vāji apgaismoja šauras zilas gaismas svītriņas, izbrauca laukā no dzeloņstiepļu aizžogojuma un devās uz šosejas pusi.
Drīzumā tā joņoja pa šoseju pilnā gaitā.
Nemiera pilna Zojai tagad šķita laboratorija. Blāvi spīdēja elektriskā galda lampa. No aparatiem, kas nekārtībā stāvēja uz galdiem, uz sienām krita ērmīgas, garas ēnas.
Meitene ieklausījās ikvienā vismazākajā troksnītī. Laukā atkal bija sacēlies stiprs vējš. Paretam varēja dzirdēt, kā pie durvīm mīņājas un klusītēm ieklepojas sargkareivis.
Zoja sēdēja pie ieslēgta oscilografa un vēroja fluorescējošo ekrānu.
Viņa jau bija reģistrējusi astoņus šāviņus. Dažreiz tie aizlidoja garām kaut kur tālumā, bet reizēm ar šausmīgu troksni un rēkoņa pārskrēja pāri itin tuvu, un tad tūlīt sekoja apslāpēts sprādziena troksnis, no kā nodrebēja logu rūtis. Meitene, cik vien iespējams, precizi izdarīja novērojumus, pierakstot laiku un sava aparata rādījumus.
Pa loga stikliem bungoja rupjas lietus lāses, un šī saraustīta bungošana brīžiem nomāca vēja aurus.
— Biedre Ļeontjeva! — atskanēja sargkareivja balss, kad šāviņš sprāga pavisam tuvu. — Vai nebūtu labāk, ja jūs ietu uz patvertni? Viņš nez kāpēc pārāk uzkritis mūsu rajonam . . .
Zoja pateicās sargkareivim un atbildēja, ka patlaban nekādi nevarot iet.
Meitene savu novērojumu rezultātos šķita saskatījusi tādu ka likumību. Ar interesi viņa apskatīja tikko sarakstīto tabulu. «Ne, pašlaik nevaru aiziet,» Zoja nodomāja.
Lietū salijis slapjš, durvīs nostājās leitnants Kovaļevs.
Zoja Petrovna, ko tad jūs vēl te sēžat! .. . Nu, tas taču nekur neder! Ejam uz patvertni!
Tālumā nošķinda birstoši logu stikli.
— Es pašlaik nevaru pārtraukt novērošanu … Ļoti interesanti rezultāti, — meitene teica, ātri pierakstot uz papīra aparata kārtējos rādījumus.
Pa gaiteni tuvojās balsis un soļu dipoņa. Leitnants steigšus devās uz durvīm un izgāja vāji apgaismotajā gaitenī. Viņš ieraudzīja karavīru grupiņu. Tie bija cilvēki, kas nāca no skaņu mērīšanas punkta.
— Uz kurieni jūs, biedri? —leitnants iesaucās.
Atbildi viņš nedabūja. Norībēja briesmīgs spēriens, kas satricināja visu ēku.
*
Leitnants strauji ieskrēja laboratorijā.
Apgaismodams istabu ar elektrisko lukturīti, kura gaisma ar pūlēm spraucās caur biezo putekļu mākoni, viņš ieraudzīja baigu postažu. Visur mētājās salauzīti fizikas aparati. Pa melnajiem logu caurumiem drāzās iekšā vētra. Pa istabu traucās vējš, izdzenādams kodīgos, smacīgos dūmus.
Pie apgāzta galda, uz mutes iekritusi baltu apmetumu gruvešu kaudzē, uz grīdas nekustīgi gulēja Zoja. Rokā viņa bija
krampjaini sažņaugusi zīmuli. . ..
*
— Jā… Kādreiz viss Šis gadījums sagādāja mums daudz raižu, — ģenerālis saīdzis turpināja. — Vai jūs par to nekā nezināt?
Viņa priekšā sēdošais pulkvedis pakratīja galvu.
— Šādas tādas visai pretrunīgas baumas mēs Maskavā dzirdējām, — viņš domīgi noteica.
Sirmais artilērijas ģenerālis uzrāva sērkociņu un, aizkūpinājis papirosu, piecēlās kājās. Spožas ziemas saules stari, pa logiem slīpi krītot pāri visam kabinetam, spraucās cauri no grīdas kāpjošiem zilu tabakas dūmu mutuļiem.
— Atnāk pie manis meitene, — ģenerālis turpināja, staigājot pa istabu. — Nu, jūs jau droši vien esat dzirdējis par profesoru Ļeontjevu? Tā ir viņa meita. Nu, tā. Es viņai jautāju, kas atgadījies. Izrādās, viņa novērojusi, iedomājieties tikai,
ļoti dīvainu un neizskaidrojamu parādību … Jāpiebilst, ka viņiem institūtā bija ierīce, izgatavota īsi pirms kara, gaisa t elektrisko spriegumu pētīšanai. Tas bija ļoti precizs aparats, uzbūvēts, kā saka, ievērojot jaunākos zinātnes un technikas sasniegumus, bet būtībā pavisam vienkāršs. Uz jumta viņi stingri noteiktā kārtībā bija uzstādījuši vairākas antenas un savienojuši tās ar katodoscilografu. Vismazākās izmaiņas atmosfēras elektrības stāvoklī šis aparats uzrāda lieliski …
Jāatzīstas, es par meitenes paziņojumu ļoti izbrīnījos… Viņa man stāsta, ka citādi neesot, — ienaidnieks Ļeņingradu apšaudot ar īpašiem — elektriskiem šāviņiem. «Mana oscilo- grafiskā iekārta,» viņa saka, «pilnīgi skaidri rāda, ka šāviņš nes sev līdzi milzīgi lielu elektrības potenciālu. Parastie šāviņi taču nevarētu kaut cik ietekmēt manus aparatus!» — «Patiešām,» es nodomāju. «Būs jāpapētī…» Bet nu klausieties tālāk. Kādā mūsu skaņu mērīšanas punktā par aprēķinātāju strādāja sarkanarmietis Ozerovs, Nikolajs Ozerovs.
Ģenerālis atgriezās pie galda un apsēdās savā krēslā.
