Priekšnieka balss man šķita tik labsirdīga, ka es saņēmos paskaidrot viņam visu, cik vien labi var.
— Paņemiet trauku ar ūdeni, — es pabikli iesāku, — un ieberiet tur galda sāli, lai ūdens labāk vadītu elektrību .. .
— Nu…
— Un tad tajā pašā trauka vajag ielikt vara plāksnīti un cinka plāksnīti. .. Bet pielūkojiet, lai abas nepieskartos viena otrai!
— Nu, un tad?
— Tad jums uzreiz būs visvienkāršākais galvaniskais elements. Vadītāju galos, kas piestiprināti pie plāksnītēm, radīsies elektrisks spriegums . ..
— Tad ta vienkārši! — priekšnieks pabrīnījās.
— Vai saprotat? — es turpināju. — Cinks taču, šķidrumā oksi- dējoties, tas ir, savienojoties ar .tā skābekli, izdalīs enerģiju. Nu, gluži tāpat, kā, sacīsim, ogle, kas, gaisā oksidējoties, citiem vārdiem — sadegot, izdala enerģiju siltuma veidā. Iur tad lai paliek enerģija pēc cinka oksidēšanās, kā jūs domājat? Nu, tātad pārvēršas elektriskajā strāvā. Nemanot šķidrumā sadegdams, cinks izstrādā elektroenerģiju. Vai saprotat?
— Liekas, ka būtu samērā skaidrs, — priekšnieks drūmi noteica.
— Dažreiz vara plāksnīti, — es turpināju, — var aizstāt ar presētas ogles plāksnīti. Tā, tāpat kā vara plāksnīte, šķidrumā nešķīst un vajadzīga tikai tam nolūkam, lai elektrisko strāvu izvadītu no šķidruma ārā.
— Bet vai cinku ne ar ko nevar aizstāt? — priekšnieks uzmanīgi ievaicājās.
— Cinku nevar nekādā gadījumā, — es cicti noteicu. — Bez tā pagaidām nav domājams neviens praktiski izmantojams elements. Ja nu tikai .. .
Es jautājoši palūkojos Semjonā, nezinādams, vai drīkstu atklāt mūsu noslēpumu. Tomēr priekšnieks manu samulsumu nepamanīja.
— Ļoti žēl, — viņš nopūzdamies teica, laikam atcerējies aplaupīto kapsētu. — Redziet tā, — viņš turpināja. — Man ir viss skaidrs. Paldies, protams, par populāro izskaidrojumu. Es nesaprotu tikai, kādēļ jums vajadzīgs tik daudz šo elementu. Nu, būtu izgatavojuši vienu, nu — divus. Es saprotu, ka jūs šī lieta loti aizrauj. Bet kāpēc — es jums jautāju, — visa kapsēta sapostīta? Tā taču nevar, zēni! Pie mums, protams, cinku te nekur nevar dabūt, bet nedrīkst taču apsmiet mirušos!
— Mēs eksperimentējam, — Semjons, galvu nodūris, teica. — Mēs gribam uzbūvēt tādu bateriju, lai varētu apgaismot visu pilsētu …
— Ko? — priekšnieks vēlreiz jautāja. — Visu pilsētu? Bet, ja jau jūs paskaidrojāt, ka bez cinka baterijas nav iespējamas, uz kādām kapsētām tad jūs cerat?
Un te nu Semjons, man gluži negaidot, atklāja priekšniekam mūsu noslēpumu.
-Tie ir tādi iepriekšēji mēģinājumi, — viņš iesāka, — mēs, t;i teikt, praktizējamies. Bet turpmāk cinks mums nebūs vajadzīgs. A4ēs izgudrojam tādu galvanisku elementu, kurā izšķīst nevis cinks, bet ogle. Oglei vajag sadegt elementos un dot elektroenerģiju. Tad to nevajadzēs dedzināt tvaikmašinas kurtuvē, lai no dinamomašinas griešanās iegūlu elektrību. Elektrostacijas nebūs vajadzīgas . . .
Priekšnieks pa smaidīj a.
— Bet vai, izņemot jus, nav bijuši gudrinieki, kas tā gribētu izdarīt? — viņš jautri ieprasījās.
— Nē, nav bijuši! — es dedzīgi pasteidzos atbildēt.
— Tātad jums šķiet, ka elektrostacijas velti tiek būvētas? — priekšnieks turpināja.
— Cilvēki vēl nevar ogles ķīmisko enerģiju tieši pārvērst elektriskajā, — Semjons pieceldamies svinīgi teica. — Tāpēc, lūk, būvē elektrostacijas ar tvaika mašinām.
— Paga, paga! — priekšnieks uzbudinājās un arī piecēlās kājās. — Mašina taču ražo milzīgu jaudu, bet cik tad elementu vajadzēs, lai apgaismotu kaut vai tik mazu pilsētu, kāda ir mūsējā?
— Tas nemaz nav svarīgi! — Semjons iekarsa. — Sākuma jāatrisina pati pārvēršanas problēma un tikai tad jāgudro par jaudām. Jūsu uzskats ir, ka elektrostacijas ar dinamomašinārn būvē labprāt. Jums liekas, ka prieka dēļ ogli sadedzina tvaik- masinu kurtuvēs, lai varētu darbināt dinamo. Nekā tamlīdzīga! Nekur pasaulē ogli neprot tā sadedzināt, lai uzreiz dabūtu tieši elektroenerģiju. Ar cinku to galvaniskajos elementos var dabūt, bet ar ogli ne . .. Un tomēr oglē apslēptā ķīmiskā enerģija ir desmitkārt lielāka par to, kas slēpjas cinkā!
Mēs laikam priekšnieka kabinetā bijām sacēluši lielu jandālu, jo pa vaļējām durvīm sāka ielūkoties miliči, kas pirmo reizi dzīvē redzēja nopratināšanu pārvēršamies par zinātnisku disputu.
— Ko tas nozīmē — labprāt? — priekšnieks sauca pilnā balsī. — Ja reiz tvaika elektrostacijas tiek būvētas, tad laikam tas ari ir vajadzīgas!
— Jā, ir gan vajadzīgas, — dzēlīgi turpināja Semjons. — No oglē ieslēgtās siltuma enerģijas tvaika mašina tikai caurmērā piecus līdz septiņus procentus pārvērš vārpstas griešanās enerģijā. Un tad vēl zudumi, šo griešanos pārnesot uz dinamo. Un tad vēl zudumi, kas rodas pašā dinamomašinā. Tāpēc arī elektrībā pārvēršas tikai daļa no tā, ko varētu pārvērst pilnīgi.
— Bet galvaniskajos elementos, — es metos starpā, — cinkā ieslēgtā ķīmiskā enerģija gandrīz visa pārvēršas elektriskajā. Zudumi tikai kādi piecpadsmit divdesmit procenti. Tas ir zinātniski pierādīts. Lūk, ja arī ar ogli varētu panākt to pašu .
Priekšnieks sabāza rokas kabatās un nopietni uzlūkoja mūs.
