— Un vai tad jums… tur kaut kas iznāk? — viņš pavaicāja, sēzdamies pie galda.
— Nu, redziet … —Semjons mazliet apmulsa. — Tieši vakar… Tas nu gan, ka strāva brīžiem radās, brīžiem izzuda…
— Ta tāda savāda lieta,— es Semjonu pārtraucu. — Es ieve- roju, ka stiprs spriegums raclās tad, kad kapu zvanu tornī… iemil gojas …
Aprāvos un nezināju, kā lai paskaidroju tālāk. Un, kad beidzot izstāstīju savus novērojumus, priekšnieks ar izbrīnu ilgi un vērīgi .noraudzījās manī.
— To man vajadzēs izdibināt. Ļoti interesanti! Ļoti interesanti!…— viņš sacīja. — Es drīz pie jums ieradīšos. Liekas, ka būs jums jāpalīdz, — viņš nobeidza, pieceldamies no krēsla, lai atvadītos no mums.
Mēs sēdējām Semjona istabā un skumīgi noraudzījāmies uz mūsu bateriju, kurai cinka vietā vajadzēja patērēt ogli. Tā bija pavisam bez dzīvības. Nemaz nevarēja ticēt, ka vēl vakar lai bija spriegums. Te bija kāds ļoti liels noslēpums.
Tādu galvanisku elementu, protams, bija mēģinājuši uzbūvēt arī citi pirms mums.
Ja, piemēram, sērskābes šķīdinājumā ieber Bertolē sāli, tad rodas tik stipri oksidējošs savienojums, ka zināmos apstākļos tas var oksidēt pat ogli. Elementā ar tādu šķidrumu cinka vietā tad šķīst ogle. Tomēr tāda elementa spriegums ir niecīgs. Strāvu "var konstatēt tikai ar ļoti jutīgu aparatu. Bet par to, ka tas varētu atvietot elektrostaciju, nevar būt ne runas. Taču vakar …
Šeit acīm redzot norisinājās kaut kas tāds, ko mēs vēl nesapratām. Skaidrs arī, ka tā bija nejaušība. Bet, kas tas īsti bija, mēs nevarējām tikt gudri. Es atkal un atkal domāju par dīvaino mirgojumu zvanu tornī, jo skaidri biju redzējis, ka spriegums toreiz radās tieši tajā mirklī. Turpretī Semjons, kurš nekādu mirgojumu, šķiet, nebija redzējis, par to daudz neko nebēdāja un turpināja noņemties gar stikla burkām, kas bija pildītas ar duļķainu šķidrumu.
Laiks ritēja gausi. Pilsētai cauri gāja kāda karaspēka daļa, un gar mūsu logu bezgalīgā rindā vilkās vezumi, piekrauti ar dažādām mantām. Es jau gatavojos aiziet līdz kapu baznīcai, lai tur uz vietas izpētītu, kāds cēlonis bija dīvainajam mirgojumam, ko tiku novērojis, kad negaidot uz sliekšņa parādījās milicijas priekšnieks.
— Sveiki, ērgļi!—viņš jautri uzsauca, ienākdams mūsu istabā. — Kā veicas ar galvanisko elektrostaciju? Vai var jau rakt stabus?
— Nelāgi, — es atbildēju. — Šodien nav nekāda sprieguma. Bet vakar bija … Gluži nopietni — bija.
— Nu, ko tad jūs nolaižat rokas? — priekšnieks turpināja, sēzdamies krēslā. — Ja jau vakar bija, tad skaidrs, ka kādreiz būs atkal… īr gan jums te alķīmija!
Priekšnieks sajūsmināts aplūkoja mūsu laboratoriju.
— Kur tad jums tā baterija, kurā cinka vietā darbojas ogle?
— Te tā ir, — Semjons drūmi novilka, rādīdams uz burkām,, no kurām rēgojās rupji, nenogludināti koksa gabali.
— Ak tā, pie viena, — priekšnieks teica. — Es pacentos uzzināt par mirgojumu zvanu tornī, kuru jūs vakar redzējāt. Karaspēka vienība, kas patlaban iet cauri pilsētai, vakar uzstādīja radioraidītāju, un antena bija izvilkta uz torni. Antena, tā runā, dažreiz, ja gaiss ir sauss, tumsā spīd — laikam no sprieguma. Ar vārdu sakot, elektrība it kā aiztek gaisā. Šodien antena noņemta.
Es aiz pārsteiguma sastingu. Sernjonam no rokām izkrita liels koksa gabals un iekrita burkā ar apskābļoto ūdeni; sejā viņam iesitās šļakatas, bet viņš to nemanīja.
Tad tāds varēja būt cēlonis tam, ka vakar mūsu ogļu elektro- ģenerators pēkšņi negaidot sāka darboties. Kā nu tagad lai atkārtojam šo mēģinājumu?
Tomēr, neraugoties uz visiem mūsu pūliņiem, neraugoties uz.
visdažādākajiem mēģinājumiem, mūsu ogļu baterija nedarbojās.
*
Aizritēja daudz gadu.
Laiks šķīra mani no bērnības drauga Semjona Krapko. Es par viņu vairs neko nezināju.
Bet tad nesen, iedams pa ielu, es pēkšņi apstājos pie sludinājuma, kas bija uzlīmēts uz sienas. Man uzbrāzās tālu atmiņu vētra . . . Nevar būt! Vai tiešām tas ir «viņš»?
Afišā uz sarkana spodrpapīra lieliem burtiem bija iespiests:
«Technisko zinātņu doktors profesors S. M. Krapko nolasīs publisku lekciju par tematu «Padomju zinātnes panākumi ķīmiskās enerģijas tiesā pārveidošanā elektriskajā enerģijā».»
Zālē, kur bija paredzēta lekcija, es ierados viens no pirmajiem,.
Neparasti pacilāts garastāvoklis neatstāja mani ne mirkli. Pat publikas kņada un zāles gaišais apgaismojums man šķita svētku izjūtas pilns, neparasts. Mani gumdīja vēlēšanās griezties pie blakus sēdošajiem un sacīt tiem:
«Tas taču ir mans Semjons, kas tagad jums nolasīs lekciju! Mans bērnības draugs, tas pats Semjons, mašīnista palīgs, kas, mūžīgi notriepies ar rnašineļļu, toreiz skraidīja basām kājām … Padomājiet tikai, par ko viņš tagad kļuvis!»
Ar pūlēm valdījos, lai neizpildītu šo vēlēšanos.
Es sēdēju pirmajā rindā un uzsmaidīju savam bērnības draugam— solidam ļoti impozanta izskata profesoram. Varbūt tikai es vienīgais varēju uztvert viņa rāmi plūstošajā valodā vāju ukraiņu akcentu. Profesors mani neredzēja un nezināja, ka esmu šeit.. .
