- Es taču viņu pazīstu! - aizrijoties no smiekliem, teicu. - Satiku vakar uz krastmalas ... Viņš sēdēja, skatījās uz bērniem, kuri uz ledus spēlē hokeju ... Es viņu noturēju par perversu draņķi...
- Neredzu neko smieklīgu, - Oksana saknieba lūpas.
Es apklusu, apspiedu smieklus un paskatījos uz viņas dusmīgo seju. Patiešām, nekā smieklīga - večuks uzmanīja bērnus, lai izglābtu, nevis izbaudītu, kā viens no viņiem slīkst. Sava veida slīcēju glābējs uz brīvprātīgiem principiem.
- Iespējams, tev taisnība, - es piekritu.
- Man vienmēr taisnība! - Oksana kategoriski paziņoja, pakratīja cirtas, un viņas kaklā nozibēja tirkīza gaisma.
– Kāpēc tu nēsā savas mammas kulonu? - trīcošā balsī jautāju.
- Bet viņa to nēsāt nevēlas.
Neuzdevu jautājumu “kāpēc?”, jo baidījos uzdurties uz kārtējo izsmieklu. Sēdēju un domāju.
- Kas ar tavu mammu noticis? - Beidzot nospiesti pajautāju.
Oksana krēslā saslējās, apsēdās taisni, bet ironiskais smaids nepameta viņas lūpas.
- Nesaprašanās seksuālos jautājumos! - Viņa negaidīti izgrūda.
Man šķita, ka es nosarku.
- Tas ir, kādā nozīmē?
- Vistiešākajā! - nemaz nesamulsusi, teica Oksana. - Es pateicu, ka viņai tevi atņemšu un dzīvošu pie tevis!
Man kā ar zābaku pa galvu iesita. Sēdēju satriekts, galvu ierāvis plecos un apmulsis skatījās Oksanas zilajās acīs. Mammas acīs. Kodīgais smaids no viņas sejas bija pazudis, viņa skatījās tieši un atklāti, un nebija skaidrs, vai runā nopietni vai kārtējo reizi mani pārbauda.
"Nobriedusi meitene ..." - prāts muļķīgi atzīmēja. Nez kāpēc likās, ka manā vietā sēž Mirons. Tas gan neapmulstu un uzreiz nokomandētu: "Tad izģērbies."
– Mans viedoklis šajā jautājumā tevi neinteresē? - klusi pajautāju.
- Bet tu ko, nepiekrīti? - ar tādu pašu atklātu tiešumu viņa izgrūda.
- Dārgo meitiņ, Nejūtos piemērots Lolitas mīļākā lomai ...
- Nesauc mani par meitiņu! - viņa saniknojās, un, šķiet, tas tika teikts no sirds.
- Bet citas vietas manā sirdī priekš tevis nav, - es mierīgi pateicu, mēģinot viņu vest pie prāta. - Tas izklausās pompozi, bet kā nu sanāk.
- Kāpēc tad tā?
Nezinu, ko Oksana bija sadomājusi, vai viņa runāja nopietni, vai gribēja ar mani izspēlēt joku, bet šoreiz mani vārdi viņu aizvainoja.
- Tāpēc, ka es mīlu tavu mammu.
- Mīlestība... - Oksana nikni nošņāca. - Izgudrojuši... Ar seksu tev nepietiek?
Es rūgti pasmaidīju par šo bērnišķīgo naivumu un neko neatbildēju. No mana izsmejošā skatiena Oksanas seju pārklāja sarkani plankumi. Viņa pielēca, ieskrēja gaitenī un steidzīgi sāka ģērbties. Tad saklausīju: "Ir gan āzis ...", un ārdurvis aizcirtās ar tādu spēku, ka virtuvē nograbēja trauki.
Būtu labāk sašķīduši gabalos, dvēselē varbūt kļūtu vieglāk... Jo lauskas no manas tā arī nenotikušās ģimenes dzīves, kopā vairs nesalīmēt.
Nekustīgi sēdēju krēslā, tukši skatījos sienā, un galvā nebija nevienas domas. Dvēselē valdīja tukšums, un bija tik skumji, ka neko negribējās. Pat pakārties.
Tāpēc, kad sajutu, ka kāds rausta aiz bikšu staras, nemaz nebiju pārsteigts. Vienaldzīgi pagriezu galvu un ieraudzīja Buratino, kurš izmisīgi žestikulēja man pie kājām.
- Tu biji šeit? - es viņam pajautāju.
Buratino pārstāja žestikulēt, ar stikla acīm uzmanīgi paskatījās uz mani, klusi pakustināja žokli, tad pamāja.
– Visu redzēji, visu dzirdēji?
Viņš atkal pamāja ar galvu.
- Tad ko, pie velna, tu gribi!!! - es iekliedzos, pielēcu no krēsla un no visa spēka mēģināju iespert koka lellei. Tā, lai ietriecas sienā, izkaisās skaidās, un stikla acis izšļakstās ar sīkām lauskām. Taču Buratino veikli izvairījās, kāja trāpīja tukšumā, un es, nespēdams noturēt līdzsvaru, nokritu uz grīdas.
Šķiet, sāku raudāt. Precīzi neatceros, jo mani vienlaikus pārņēma negants niknums un postoša bezpalīdzība, un nevarēju adekvāti novērtēt situāciju. Bet pēc tam sākās apātija. Pilnīga.
Gulēju uz grīdas, redzes nervs fiksēja, kā ap mani rosās koka lelle ar garu smailu degunu un smaidu no auss līdz ausij, velk aiz drēbēm, žestikulē, bet manas smadzenes uz to nekādi nereaģēja.. Tad Buratino kaut kur pazuda, īslaicīgi iestājās nomierinošs miers ķermenim un acīm... Un tad pār manu galvu nošļāca ledaina ūdens vilnis.
Mani uzmeta kā ar atsperi. Apsēdos, satriekts pakratīja galvu, ar piedurkni noslaukot vai nu no asarām, vai no ūdens slapjo seju. Domas raisījās gurdeni, kā pēc paģirām, bet tomēr vairāk vai mazāk atjēdzos.
Pretī stāvēja Buratino, skatīdamies uz augšu, turot rokās lielu, gandrīz viņa lielumā, alumīnija krūzi.
- Ko tev vajag? - sasprindzināti jautāju, ar grūtībām kustinot mēli.
Viņš nolika krūzi uz grīdas, klusi kustinādams žokli, žestikulēja, vispirms norādot uz mani, tad uz lodžiju.
- nesaprotu, - papurināju galvu. Galvā šalca, acīs ņirbēja, kā televizorā pa tukšu kanālu.
Buratino paskrēja uz lodžijas pusi un, aicinot, māja ar roku.
- Gribi, lai es tev sekoju?
Viņš ātri pamāja ar galvu un pazuda lodžijā.
Es smagi piecēlos un uz vates kājām sekoju viņam. Nekad neesmu boksējies ringā, bet man šķita, ka tieši tā jūtas bokseri pēc smagākā nokauta. Vienīgā atšķirība ir tā, ka man nebija izmežģīts žoklis, bet bija izmežģīta dvēsele.
