Buratino atbildēja uz šo jautājumu, nesmejoties:
– Gluti izskaitlot. Jums nav tata jetsiena.
- No zvaigznēm?
- Ne.
– No citas dimensijas?
- Ne.
Es vilcinājos. Manas zināšanas zinātniskās fantastikas jomā aprobežojās ar dažām filmām, tāpēc, ja neskaita izteiktos pieņēmumus, man nebija citu ideju, no kurienes varētu nākt citplanētieši.
– Tiešām no elles?
- Nu, kan pateici! - Buratino atkal locījās smieklos. - Ka mulkis! Tievam ari tici?
- Ateists, - es drūmi attraucu. Viņa jautrība pārstāja mani patikt.
Šķiet, Buratino uztvēra manu garastāvokli un kļuva nopietns.
- Es tacu teicu, jums pus kruti to saplast. Jums pat nav ne masakas nojausmas pal manu vietu.
- Nu ja nē, tad nē, - nopūtos. - Kāpēc tad jūs atnācāt? Vai arī jums trūkst adekvātas izpratnes par jūsu parādīšanās mērķi?
- Il kan! - Buratino man nepiekrita un, ieņēmis patētisku pozu, pasludināja: - Mes atnacam al mielu!
No viņa teiktā pār muguru pārskrēja drebuļi, un galvā atdzīvojās murgs - Buratino ciešās kolonnas, kas maršēja pa pilsētu, apšaudot visu un visus ar uguns straumēm. Pārvarējis sevi, es nedrebošā balsī mēģināju uzdot nākamo jautājumu.
- Es jautāju, nevis ar ko atnācāt, bet kāpēc?
- Tivains jautajums, - Buratino papleta rokas. - Mums il intelesanti. Jums il intelesanta pasaule, es klipu te patsivot.
- Padzīvot? - Manas bailes sāka apstiprināties. - Un cik ilgi?
- Ko tas nosime tsik ilki? – Buratino bija pārsteigts.
– Jūs dzīvojat ārpus laika?
- Mes laiku sajutam, tapat ka jus.
- Tāpēc es jautāju, vai uz ilgu laiku ieradāties uz Zemes?
- Pet es uz tas neielatos. Seme man ir tata pati planeta ka tev.
- Kaut kā tevi nesaprotu, - es nomurminu. - Tagad tu runā par sevi vienskaitlī, bet pēc tam - daudzskaitlī ...
- Es tev jau paskaitloju, ka te il tikai mana tala!
Buratino stikla acīs mirdzēja saprāts un cilvēkmīlestība, bet es viņam neticēju. "Mēs atnācām pie jums ar mieru ..." Mieru vai mūžīgo mieru, viņš domā? Neesmu baznīcas bēru dievkalpojumu pazinējs, bet, šķiet, ielikuši mirušo zārkā, arī dzied par mūžīgo mieru ...
– Kaut kā nesaprotu – planēta viena, bet pasaules dažādas? Kā tas ir?
– Pakaitam nevalu paskaitlot. Mas infolmacijas. Patsivosu pie jums, valput istosies.
Neskaidrās atbildes mani nekādi neapmierināja, un es sāku uzdot jautājumus pa otrajam lāgam.
– Un tomēr, kāds ir jūsu ierašanās mērķis? Ko tu ar to domā - interesanti? Kas tieši jūs interesē?
– Konkleti tu - ne al ko. Man viekalsi il intelesanti tsivot. Tev ali intelesanti tsivot? Hi-hi, ha-ha, he-he!
- Hī-hī, ha-ha, he-he! - es viņu izmēdīju, bet uzreiz neatbildēju. Viņiem (vai pareizāk viņam?), redz, vienkārši interesanti dzīvot! Bet man? Es nodomāju, un personīgās nepatikšanas atkal apņēma visus prātus. - Bet man vairs nav interesanti...
– Tsivot neintelesanti? – Buratino bija ārkārtīgi pārsteigts. - Kat nav intelesanti tsivot, jamilst...
Ja viņa seja būtu plastiska, tā noteikti būtu savilkusies sērīgā grimasē. Bet kas nu nav dots koka mutei no auss līdz ausij, tas nav dots.
- Nabaka tetis Kalo... - pažēloja Buratino, apsēdās uz darbagalda un ar koka plaukstu noglāstīja manu roku.
- Ej tak tu! .. - Es no viņa žēluma atgaiņājos kā no mušas. - Man tava līdzjūtība nav vajadzīga. Mana dzīve - mana problēma! Ko tev no manis vajag?
- Taisi man lelles, - ne mirkli nevilcinoties atbildēja Buratino.
Un atkal man prātā atausa koka Buratino leģioni, kas maršēja pa pilsētas ielām. Tikai pilsētas vairs nebija - bija drupas, debesis sedza ugunsgrēku dūmi, un visur bija līķi. Un nevienas dzīvas radības, izņemot kērcošas vārnas.
- Bet ja es atteikšos?
- Kapec? – Buratino bija pārsteigts. - Vai tat es tev mas maksaju? Valu ali vailak. Lapi tsivosi.
– Tātad, lai par labu naudu taisu jums lelles... – es novilku. - Un tā, lai visi būtu tādi kā tu... Varbūt labāk uzreiz taisīt karavīrus? Tā lai bez jebkāda farizeisma?
- Kapec kalavilus? – Buratino kratīja galvu. - Kapec visus tapat ka es? Taisi visatas lelles, tikai al lokam, lai val lietas panemt.
- Runā tieši, - sāku iekaist, - zagt naudu, šaut ar blasteriem... Nē! Netaisīšu!
Pielēcu no krēsla, gribēju satvert Buratino un mest pret sienu, bet savaldījos un, pēkšņi apgriezies, izskrēju no lodžijas un iegāju istabā.
Ir laikam tomēr manī kaut kas no intelektuāļa – nevaru vienkārši, tā, lelli salauzt. Galu galā manas priekšnojautas vēl nav apstiprinājušās ar agresīvu rīcību no viņas puses. Ja būtu kaut mājiens uz kādu ekspansiju, tad nebūtu savaldījies, bet tā ...
Buratino nolēca no darbagalda un steidzās man pakaļ, klabinādams ar koka kurpītēm.
- Kati blasteli? Kati kalavili? Nu kapec tu ta? - viņš murmināja. - Mes tacu atnatsam al mielu ...
Paskatījos uz viņu, bet neko neteicu. Kaut manas acis viņu nebūtu redzējušas! Bēgt no viņa pie velna vecāsmātes, bet kur lai bēg no sava dzīvokļa? Nezinādams, ko darīt, apsēdos krēslā.
- Es tatsu neklipu neko sliktu, - Buratino pīkstēja, skrienot man priekšā pa grīdu un lūkojoties man acīs. - Man patik seit, man patik tsilveki, man patic tu ... es celu, ka ali mes patiksim jums ...
