— Jā, — teica sev Lorijs, — viņu sauc par miss Ortoni, Ortoni … It kā pazīstams vārds… Un cik skaista! Bet lai nu saka man viens cilvēks, ko gan es iesākšu pliks, kamēr zēni atsūtīs man kādas bikšeles! Un Ortone, Ortone — kur es esmu dzirdējis šo vārdu?
Viņš iznāca no brezenta nojumes un sāka melancho- liski pastaigāties pa liellaivu vienīgi kreklā kā pirmais cilvēks mūsu planētas sensenos laikos, bet pēkšņi viņa kāja kaut kur aizķērās un viņš pakrita.
— Liekas, tas ir kupris. Tā ir, viņi aizmirsuši aizsviest to projām.
Viņš sapņaini pacēla miss Ortones mākslīgo kupri un pat piebāza to pie deguna, iegrimdams patīkamās atmiņās, kad pēkšņi viņa skatiens atdūrās pret kuprī iedurto nazi.
Tai pašā brīdī Lorijs izvilka nazi no kupra un sāka to no visām pusēm appētīt. Lai arī cik jauns viņš bija, tomēr divas lietas zināja: pirmkārt, ka viņa priekšā ir «lietišķs pierādījums», otrkārt, ka jebkuru noslēpumu var atklāt, ja sāk to šķetināt no viena gala.
Nazis nebija amerikaņu ražojums. Tas nebija arī angļu. Izbrīnu radīja dīvainā firmas zīme: tāds kā ķeburains krusts. Nazis bija ļoti ass, bet gar malām tas šķita krāsots. Lorijs pacēla to pret gaismu, uzmanīgi aplūkoja, tad, paklausīdams kādai slepenai balsij, iebāza atpakaļ tajā pašā kuprī un, noplēsis sava krekla malu, sasēja visu sainītī.
Pēc tam viņš atkal sāka staigāt, lai sasildītos. Metās jau krēsla, un kļuva auksti. Liellaiva bija gaužām nožēlojama vieta. Zem brezenta nojumes bija vienīgi salmu paklājs, bet apkārt šai patvēruma vietai kā līdzena siena pacēlās malka.
Lorijs bija krietni nosalis. Viņš jau sāka izsamist, domādams, ka viņu aizmirsuši, un no dusmām ņēmās pārkraut malkas pagales, lai ierīkotu sev siltu patvērumu naktij. Pārkrāvis divas grēdas, viņš ķērās pie trešās, kad pēkšņi viņam priekšā atvērās pilnīgi tukša, tumša telpa. Neviļus iekliedzies, Lorijs palūkojās visapkārt. Viss bija tukšs un kluss kā iepriekš. Tad viņš saņēma drosmi un devās tajā iekšā. Kādu brīdi bija tumšs un mitrs, bet pēc soļiem desmit viņš sataustīja durtiņas, atvēra tās un palika stāvam muti vaļā. Tā bija maza, apaļa istabiņa ar kupolu, caur kuru iespīdēja saulrieta pēdējie stari. Gar sienām atradās dīvāni, bet istabas vidū dāmu tualetes galds, piekrauts ar grima kārbiņām; visapkārt nekārtībā mētājās visvisādi apģērba gabali, sākot ar darba blūzi un beidzot ar lielisku fraku; tie bija vīrieša apģērba gabali, vidējam augumam.
— Te ir izdevība apslēpt savu kailumu! — Lorijs iesmējās, bet, pirms sākt apģērbties, viņš devās atpakaļ uz liellaivu un apskatījās visapkārt.
Acis Lorijam bija labas. Saulrieta gaismā tālu krastā viņš saskatīja vientuļu, tumšu stāvu. Momentā viņš veiklāk par vāveri sakrāva malku tāpat kā iepriekš, iznīcināja visas pēdas, kas liecinātu, ka viņš bijis uz liellaivas, saņēma zobos sainīti ar nazi un metās ūdenī. Appeldē- jis laivai apkārt, viņš novietojās tās ēnā, uzmanīgi vērodams cilvēku, kas tuvojas. Tas varēja būt savējs, kas nesa Lorijam drēbes, bet varēja būt arī liellaivas īpašnieks, taču Lorijs tagad ļoti labi saprata, ka satikties ar to nebūtu nekāda joka lieta.
Nepazīstamais lēnām tuvojās. Viņš apstājās pašā krastā un ilgi raudzījās Hudzonā. Tad pāris reižu pastaigājās gar krastmalu, skatīdamies te uz vienu, te uz otru pusi, un beidzot zagšus nokāpa lejā pie laipām. Tas bija svešs. Lorijs nevarēja saprast, kāpēc viņu pēkšņi bija pārņēmušas puiciskas bailes, ilgi nedomādams, viņš ienira ūdenī.
Peldēt zem ūdens Lorijam bija nieks. Bet te vēl nācās ar elkoni spiest sev klāt sainīti, un tas padarīja peldēšanu divreiz grūtāku. Tomēr, saspiezdams savas plaušas, neelpodams un neuznirdams augšā, Lorijs virzījās uz priekšu pa tumšzaļo jūras taciņu, kamēr izsīka visi ievilktā gaisa krājumi. Tad viņš uznira augšā un atpūtās.
Liellaiva bija tālu, un uz tās neko nevarēja saskatīt. Lorija priekšā pacēlās tumši granita masivi, viņš izrādījās esam netālu no savas darba vietas.
Pēc dažām minūtēm viņš bija nokjuvis pie dzelzs riņķiem, palēcās kā zivs, pieķērās pie tiem un ienira tunelī. Te viņš bija pilnīgā drošībā. Atlika tikai glābt arī to, kam vajadzēja nest uz liellaivu apģērbu.
Cieši turēdams savu sainīti, Lorijs, cik kājas nes, sāka skriet pa tuneli. Te bija mitrs, slapjš, gandrīz tumšs. Pa neredzamām spraugām tikko iespīdēja gaisma. Pēc kādiem tūkstoš soļiem Lorijs nokļuva pie kāpnītēm, no kurienes plūda pretī troksnis un kliedzieni — tur atradās metropolitēna līnija. Tagad nu vajadzēja rādīties cilvēkos plikam.
