Baidīdamies par savu dzivibu, lūdzu Jūs būt modram. Manās rokās ir mīklaina notikuma pavedieni. Ja mani nogalinās vai es pazudišu, lūdzu Jūs nekavējoties izņemt no slēptuves, kas atrodas manā dzīvokli Bruklinstritā 8, divpadsmitais parketa klucītis, skaitot no kreisās puses loga, aploksni, izlasīt to un sākt tiesas izmeklēšanu. Rakstu tieši Jums un nevienam citam, jo Jūs izceļaties ar sevišķu interesi par krimināllietām.
Advokāts Roberts Druks.
Uzrakstījis un aizlīmējis vēstuli, viņš paskatījās pulkstenī un piegāja pie loga. Bija silta diena; misis Druka turēja viņa istabā logus atvērtus. No šejienes varēja mazliet pārredzēt daļu ielas, un misters Druks pamanīja melnu automašīnu, kas bija apstājusies pie parādes durvīm. Viņa sirds patīkami sažņaudzās, kad viņš ieraudzīja citu pēc cita izlecam no automašīnas četrus jaunus, melnīgsnējus cilvēkus.
— Sākas! — viņš sajūsmā nočukstēja pie sevis. — Četri pret vienu!
Viņš nolika aizlīmēto, Ilinoisas ģenerālprokuroram adresēto aploksni uz palodzes, aizvilka aizkarus, bet pats atlaidās uz kušetes, izlikdamies aizmidzis. «Interesanti,» viņš domāja, «ar ko viņi sāks? Varbūt piedāvās man miljonu dolāru par piedalīšanos šai lietā?»
Bet satikšanās ar koleģiem izrādījās krietni prozaiskāka nekā mistera Druka sapņi. Viņi ienāca istabā, aizslēdza kārtīgi durvis un viens čukstot sacīja Drukām:
— Paklausieties: sinjors Gregorio negrib aptraipīt jūsu labo vārdu, viņš grib izdarīt visu klusām. Jūs esat apzadzis Krafta kasi. Tūliņ pat atdodiet naudu vai arī mēs ziņosim policijai.
Druks pietrūkās no kušetes un palika stāvam ar atplestu muti. Viņa apaļā seja izskatījās muļķīga un apvainota, ausis nosarkušas kā puikam, un šoreiz misters Druks ne drusciņ neizlikās.
— Kā jūs uzdrošināties? — viņš nikni uzkliedza. — Jūs esat jukuši!
— Nekliedziet Druk, lai jūsu māmiņai neizmežģītos nervi. Pierādiet, ka tas neesat jūs. Kases atslēga bija jūsu rokās. Tagad kase atvērta un iztīrīta līdz pēdējam centam.
— Bet es taču aizgāju! — Druks izbrīnījies iesaucās.
— Varbūt būsiet tik laipns — nāksiet līdzi un paskatīsieties, kas cits to varēja izdarīt.
Druks drudžaini paķēra cepuri un noskrēja lejā, neatvadījies pat no savas mātes. Viņš bija galīgi satraukts. Viņš aizmirsa Konan-Doilu un ģenerālprokuroru. Viņš drebēja no apvainojuma tā, kā vien var drebēt godīgi, jauni, divdesmit divus gadus veci cilvēki ar tādu apaļu seju un zilām acīm kā misteram Drukām.
Melnīgsnējie jaunekļi iekāpa automašīnā un Druks kopā ar viņiem. Šoferis iedarbināja motoru, un automašīna drāzās kā bulta. Jaunekļi stāstīja cits citam par dažādām zādzībām, ko bija izdarījuši sekretāri… Viņi izrādīja sašutumu un neapmierinātību. Viņi lika saprast, ka kādam izrādīta pārāk liela uzticība. Druks sarka un šņāca, un bija gatavs visus četrus piekaut. Te pēkšņi, paskatījies pa logu, viņš ieraudzīja kaut ko dīvainu: tas nepavisam nebija ceļš, kas veda uz Krafta kantori! Viņi joņoja pa kailu šoseju, kas stiepās gar krastmalu, viņi bija izbraukuši ārā no Ņujorkas, viņi drāzās nezin kurp, tikai ne pie Krafta …
— Ai! — Druks iesaucās, un tai pašā mirklī apdullinošs trieciens nogāza viņu gar zemi.
Pēc brīža Druks sēdēja mierīgi ar vīkšķi mutē un cieši sasietām rokām. Bet vēl pēc pusstundas automašīna piebrauca pie klusas, nomelnējušas sētas kaila ceļa malā. Aiz šīs klusās sētas plētās parks, kur staigāja no ielas neredzami, klusi cilvēki baltos halatos. Vairāki liela auguma vīrieši baltos virsvalkos un ar sarkanā krusta zīmi uz piedurknes izvilka no automašīnas misteru Druku, kas spārdījās pretī, paņēma viņu kā kaķēnu klēpī un ienesa milzīgā, drūmā ēkā ar ļoti daudziem koridoriem un numurētām durvīm.
— Bīstami plosās, — kāds teica metāliskā balsī. — Novietojiet viņu simt trīsdesmit otrajā numurā.
Un misters Druks tika novietots simt trīsdesmit otrajā numurā, kur viņam vajadzēja nozust droši vien uz visiem laikiem.
Jaunekli atsveicinājās no sanitariem, vārti atkal smagi aizkrita ciet, automašīna aizripoja atpakaļ.
Es varētu jau beigt šo nepatīkamo nodaļu, ja visā šai lietā nebūtu iejaukusies visparastākā vārna.
Šī vārna dzīvoja katoļu baznīcas skvērā Bruklin- stritā. Pēc savu senču paraduma viņai vajadzēja vīt ligzdu. Šis nopietnais darbs Ņujorkā ir saistīts ar lielām grūtībām, jo vārnu pilsētā ir krietni vairāk nekā koku un viņas jau sen bija savā starpā pārrunājušas jautājumu par būvlaukumu trūkumu.
Un tā nu mūsu vārna domīgi laidelējās pa jumtiem, izraudzīdama sev viciņas, skaidiņas, zariņus un tamlīdzī- dzīgas mantas, kad pēkšņi viņa ieraudzīja uz kādas palodzes skaistu, baltu aploksni. Vārna ieķērcās, paskatījās uz visām pusēm, ātri paķēra aploksni un uznesa to visaugstākajā skvēra kokā, kur tā pārvērtās par stingru pamatu ļoti komfortablai ligzdai. Ilinoisas štata prokurors tādējādi nedabūja iespēju iedziļināties jaunajā kriminal- noslēpumā, toties to pašu iespēju zaudēja arī daudzi citi cilvēki, ieskaitot policiju, kas neatrada «izbēgušā Druka» istabā itin neko.
