Miks Tingsmeistars iebāza roku viņa kabatā, izvilka no turienes papīra vīstoklīti un jautājoši paskatījās tech- niķī Sorovā.
— Nāc man blakus un klausies, — Sorovs čukstēja.
Tā viņi nostaigāja visu vakaru, visu nakti un vēl
otrā rītā, kamēr fabriku sirēnas sāka saukt strādniekus darbā. Bet pēc kāda laika no visām fabrikām, no visām rūpnīcām, no raktuvēm, rūdas ieguves šachtām, dokiem, kuģu būvētavām, dzirnavām, elevatoriem, no depo, ga-
ražām, remontdarbnīcām izspurdza priecīgi burtiņi
uz tikpat priecīgām lietām, kas bija apmācītas visos techniķa Sorova noslēpumos.
Tagad nu šis mazais, neievērojamais cilvēks, kura seju vagoja vesels tīkls sīku rūpju krunciņu., pabāza galvu pa Tingsmeistara mājas durvīm ar ļoti nopietnu izteiksmi acīs.
— Mik, — Sorovs sacīja pēc tam, kad bija viens otram spēcīgi paspieduši roku un virēja nolikusi viņiem priekšā koka bļodu ar «ilga mūža viru», kas smaržoja pēc visiem viņas virtuves aromatiem. — Mik, biedri, kaut
kas ir noticis. Es saņēmu vēstuli no inženiera Morlendera.
— Vecākā? Jaunākā?
— No paša Jeremijas Morlendera. Viņa paraksts, padomju marka, iemesta Krievijā. Raksta niknumā — aicina mani ātrāk pabeigt mūsu cechā darbus, apgalvo, kamēr mēs nebūšot pieveikuši krievu komunisma sērgu, mums nebūšot nevienu dienu miera, jo krievi esot nolēmuši iznīcināt Ameriku un amerikaņus, ka viņam pašam savām acīm un ausīm bijusi izdevība par to pārliecināties un ka tāpēc pasaules likteņi atrodoties mūsu rokās, Džeka Kreslinga Slepenās rūpnīcas rokās.
— Tas gan kaut kā neizklausās pēc Jeremijas!
— Bet tūliņ pēc vēstules saņemšanas es uzzināju,. Mik, par viņa nāvi. Tu pats lasīji avīzēs, it kā Morlendera līķi, kas naktī atrasts Pēterburgā, nogādājuši mums, izdarot visu ārkārtīgi piesardzīgi, kādas Krievijā akreditētas neitrālās valsts pārstāvji un it kā mūsu rokās esot pierādījumi, ka Morlenders miris varmācīgā nāvē no boļševiku rokas.
— Bet krievi taču bija nodrukājuši atsaukumu!
— Bet mēs to nepārdrukājām. Taču klausies tālāk. Šodien, beidzoties maiņai, mani izsauc paša Kreslinga kabinetā. Un tur man paziņo, ka es tikšot iecelts par Slepenās rūpnīcas galveno inženieri un no pirmās dienas man jāforsē kaut kāds darbs, kas mums pazīstams ar šifru «AO».
— Eksplozivais pulkstenis puskilometra distancei?
— Tieši tā!
— Mēs kokapstrādāšanas rūpnīcā gatavojam tam ebenkoka futrāli.
— Ko man darīt, Mik? Kopš tā brīža, kad mani iecels, bet tas būs ne vēlāk kā pēc trim dienām, es nedrīkstēšu ne soli spert bez pārbaudes un kratīšanas, nevarēšu ne izbraukt aiz noteiktās līnijas… Par sakaru uzturēšanu ar tevi un mūsu zēniem nevarēs pat domāt vai arī vajadzēs atteikties no šā darba. Bet, saproti pats, mūsu sekmēm nāktu ļoti par labu, ja es visu saņemtu savās rokās un nekādā gadījumā neatteiktos!
— Jā, — lēnām atbildēja Miks, atbīdīdams tukšo bļodu, — stāvoklis ir sarežģīts. Viņš pat tagad, kamēr
tu vēl neesi stājies pie darba, novēro tevi ar simt acīm. Mēs nedrīkstam, nekādā ziņā nedrīkstam pievērst aizdomas mūsu savienībai. Un, pats galvenais — mēs taču neesam vēl dabūjuši visus pavedienus rokā, mēs vēl nezinām, kas tiek gudrots. Bet arī gaidīt mums sevišķi…
Bjutija izlēca no pagaldes un, nikni riedama, metās pie durvīm.
«Tuk-tuk-tuk!» — atskanēja ne visai stipri, bet joti neatlaidīgi. «Tuk-tuk-tuk-tuk!»
Līdzko darbs Krafta kantorī beidzās, misters Druks plati nožāvājās, sataisīja svētlaimīgi nogurušu seju, paskatījās spogulī, pieglauda matus un, laipni atvadījies no saviem koleģiem, spieķīti vicinādams, devās mājā.
Misters Druks bija zēns uz goda. Viņš ļoti labi zināja, ka cilvēkiem nav acis pakausī. Bet, no otras puses, viņam bija zināms, ka pulksteņu un juvelierizstrādājumu veikalos ir divkāršie spoguļi, kas atvieto jums jebkuru aci, lai kur vien cilvēks atrastos. Tai pašā laikā misters Druks acīm redzot gatavojās iegādāties sev jaunas aproču pogas, jo viņa jūsmošanai pie juveliera Leonsa vitrinām tiešām nebija robežu. Plati atplētis muti un ar acīm vai apēzdams pāri briljanta aproču pogu, misters Druks stāvēja tik ilgi, kamēr ieraudzīja cilvēku, kas neatlaidīgi viņam sekoja. Tad viņš iegāja veikalā, nopirka pogas, parunāja šo to ar juvelieri, izgāja pa sētas durvīm uz citas ielas un ar tramvaju nokļuva Bruklinstritā. Kā zināms, misters Druks bija salasījies Gaborio un Konan- Doilu. Misteram Drukām jau sen gribējās, lai viņš tiktu iejaukts kādā briesmīgā noziegumā kā detektivs. Un te nu viņa cerības it kā sāka piepildīties.
Pārnācis mājā un ātri paēdis pusdienas, viņš ieslēdzās savā istabā, pacēla pie gultas izklāto paklājiņu, bet pēc tam parketa klucīti un izņēma aploksni, uz kuras ar mistera sīko, kaligrafisko rokrakstu bija uzrakstīts:
Jeremijas Morlendera noslēpums,
izņēma no aploksnes dažas lapas, pierakstīja klāt vēl lappusīti, bet pēc tam noslēpa visu vecajā vietā. To padarījis, Druks paņēma vēl vienu lapu un uzrakstīja Ilinoisas štata ģenerālprokuroram šādu interesantu vēstuli:
Prokurora kungs!
