— Jums tas ir jāpasaka! Tas taču ir mans brālis!
Viņš vēlreiz papurināja galvu.
Lūdzu, piedod man, es lūdzos, l.ūdzu, piedod, ka es draudu bezpalīdzīgiem, pagurušiem cilvēkiem.
Es paņēmu koku, pacēlu sev virs galvas un pats jutos bezgala nelāgi. — Kur?
Viņš pat nedomāja pretoties. — Brodvejas un Piecdesmit piektajā.
Tas bija vienu pieturu pirms tās, kurā mēs vienmēr Manhetenā kāpām laukā.
Atslīgdams lupatu kaudzē, virs gurdenā balsī teica: — Ejiet projām! Lasieties! Atstājiet mani vienu!
Maiks pavaicāja: — Vai nevaram jums palīdzēt?
Vīrs nicīgi iesmējās. — Kā tad, mazais, pavicini tikai burvju nūjiņu un pataisi pasauli labāku!
Kad klaidonis žēloja sevi, viņš šķita vecs un nejauks.
— Pa kurām durvīm, Maik? — Es gribēju Jikt laukā, cik vien ātri iespējams.
Maiks paraustīja plecus. — Pa sānu durvīm. Tā būs ātrāk. -— Viņš jutās tieši tāpat kā es.
Mēs atstājām viru sēžam uz lupatu kaudzes.
Kad Lisa tūlīt ārpusē saules gaismā mani apstādināja, sāku justies labāk. — Paldies, ka aizstāvēji mani, — viņa nočukstēja. — Kaut arī tas galu galā nemaz nebija vajadzīgs. — Kad Maiks jau devās projām, viņa mani noskūpstīja uz vaiga. Vaigs kaisa ilgi jo ilgi.
19
Ja mēs būtu nolēmuši doties projām pa galvenajām durvīm, viss būtu pavērsies citādi. Taču mēs izlavījāmies lauka pa sānu durvim un nesmējāmies, un nejokojāmies kā parasti, jo noliktavā redzētais bija darījis mūs rāmus.
Mēs apgājām noliktavai ap stūri klusēdami, līdz ar to izglābdamies, un ieraudzījām, kas mūs gaidīja pie galvenajām durvīm. Ielu banda!
Desmit vai piecpadsmit bandas locekli. Es., redzēju tikai pazibam melnus, zirgastē saņemtus matus, spīdīgus muskuļus un zilus tetovējumus, kas pavīdēja sporta krekliņu caurumos, un vēl velosipēdu ķēdes katram rokā.
Ikviens no gaidītājiem vērīgi skatījās uz galvenajām durvīm. No ēkas stūra, kur mēs satriekti stāvē- ■ jām, līdz viņu mugurām un pleciem nebija pat viena čukštiena attāluma. Tikai viena vieniga bandīta galvai vajadzēja drusku pagriezties, un viņi mūs ieraudzītu!
lisa, Maiks un es centāmies pat skaļi neievilkt elpu. Uz pirkstu galiem sākām virzīties atmuguriski.
Man jau tumšajā noliktavā bija licies, ka ikviens solis ilgst veselu mūžību, bet nu es uzzināju, kā ir tad, kad tas velkas vēl ilgāk. Vajadzētu tikai kājai vienreiz nošvikstēt pret ietvi, tikai kādam akmentiņam noklikstēt — un mēs tiktu pamanīti! Ja neizdosies sasniegt vārtus autostāvvietas laukuma galā, nebūs nekādas iespējas izbēgt no spēcīgās ielu bandas.
Soli pa solim atmuguriski virzījāmies prom. Attālums līdz vārtiem bija tikai puse futbola laukuma garuma, bet šķita, ka mēs dodamies uz Mēnesi.
Beidzot bijām tikuši pietiekami tālu, lai varētu sačukstēties.
— Lisa, pie vārtiem ir ķēde un sarūsējis aizslēgs. Tiklidz tiksim cauri, meties skriešus. Mēs ar Maiku aizvilksim ciet vārtus, ceru, ka aizslēgs darbojas.
— Vai žogs ir pietiekami augsts? — Maiks čukstus vaicāja.
Es uzmetu žiglu skatienu žoga stiepju pinumam.
— Cerēsim, vecīt.
Tas bija pietiekami augsts. Un aizslēgs bija kārtībā. Kad mēs vilkām ciet vecos vārtus, ikviens ielu bandas loceklis izdzirda skaļu čīkstienu, un visi metās skriešus, taču tad jau bija par vēlu.
Sarūsējušais aizslēgs aizkrita kā nākas, un viņi bija ieslēgti.
— Skrien, Maik!
Pirms nosaucu viņa vārdu, viņš jau bija prom.
Es paspēru pirmo soli un — kritu! Mana bikšu stara bija aizķērusies aiz stiepļu pinuma. Es stāvēju un raustīju bikses. Džinsu plīšanas troksnis nekad nebija šķitis tik tīkams. Tad es pierimu.
Tā bija tā pati tumšmatainā meitene. Viņas tum- snējo ādu un asos vaigu kaulus nevarēja sajaukt ar citiem. Viņa bija barvede!
Vispirms es negribēju ticēt pats savām acim. Pēc tam es negribēju ticēt pats savām ausīm.
— Rikiīiīj! Pagaidi!
Vai tur sauca viņa? Kā viņa varēja zināt manu vārdu?
— Rikiīiīj! Rikiīiīj!
Es būtu varējis uzkavēties un pajautāt, kā viņa 91
to zina, uzticēdamies žogam, kas nelaistu nevienu man klāt, un cerēdams, ka var uzticēties arī viņai, bet aiz visu mugurām es ieraudzīju vēl kādu personu iznākam pa galvenajām durvīm.
Tas bija virs lietusmēteli! Platmale aizēnoja viņa seju. Neģēlis Džins Delanijs. Manu vārdu viņš droši vien bija dabūjis zināt no Džoela. Un meitene to bija uzzinājusi no viņa! Kā mēs ar Maiku nojautām, abi bija uz vienu roku.
Es šāvos projām.
* * *
— Atvainojiet, kungs, — es teicu. — Vai jūs nevarētu ziedot kādu drusku sīknaudas?
— Kā būtu, ja es tev ziedotu kādu dūres belzienu, sīkais? Tieši pa degunu. — Šis rupjais vīrs, kuram pie rokas bija pieķērusies sieva, gāja caur metro staciju.
— Es dodu priekšroku sīknaudai, kungs.
— Ak Dievs, Džordž, nu neesi tik nejauks! Iedod kaut ko tam nabaga bērnam!
— lai viņš varētu nopirkt vēl vienu spēļu lācīti? Ciest nevaru šitās muļķīgās ubagu viltībiņas. Nemaz neceri! — Viņš aizvilka sievu projām pa peronu.
— Reizēm, Džordž, man gribētos tevi iepļau- kāt… — Kad viņi attālinājās no manis, lai iekāptu metro vilcienā, viņu strīdiņa troksnis pagaisa.
