atkal kājās, šie abi jau aizlaidušies. Zvikt! 1.ejā pa trepēm. Pazemes pilsēta, vecīt! Un es zinu, ka šos vairs nesadabūšu rokā. Ieraugu, ka krekls notašķīts ar asinīm, un nāku pa taisno šurp pie brāļa Filipa.
Apjucis manīju, ka manu bikšu mugurpuses kabatā ieslīd kāda roka.
Lails bija atripinājis braucamkrēslu mums aiz muguras. Viņa mazā, putna kājai līdzīgā rociņa kaut ko bāza man kabatā.
— Tas ir tev! Tas tev! Ja būsi labs pret Lailu, Lails būs labs pret tevi. Ņem šitoī labi? Ņem vien!
Mēģināju noslēpt dusmas. — Protams, Lail. Paldies!
Uzgriezu viņam muguru. — Bet vai jūs redzējāt Džoelu? Vai viņš izskatījās labi? Vai viņš atrodas kaut kur šajā apkārtnē un mēs varēsim vinu sameklēt?
Brālis Filips piekrītoši pamāja. — Tas tikai prasīs drusku laika.
Man bija jādomā tikai par vienu. Cik maz laika bija atlicis.
21
— Tiklīdz Rikijs bija dabūjis kādu ziņu par Džoelu, gandrīz vai nebija iespējams atvest viņu šurp, — viesnīcas istabā Maiks teica Ralfijam, pamādams ar galvu uz mani, kamēr es atslīgu krēslā. — Nekas viņu neatturēs šovakar doties atpakaļ uz Manhetenu.
— Čaļi, es iešu jums līdzi! — Ralfijs paziņoja. — Pietiek jau ar to, ka man visu dienu vajadzēja sēdēt uz vietas un gaidīt. Es gandrīz netiku galā, kad piezvanīja tavi vecāki.
— Viņi piezvanīja?!!
—Jā, — Ralfijs nopūtās. —Jums bija tik daudz jaunu ziņu par Džoelu, ka es aizmirsu pastāstīt par to. Viņi ieradīsies šeit tikai rīt. Atklājās, ka lidmašīnai ir tehniska kļūme, un viņu reiss tika atcelts. Kad viņi būs šeit, viņi gaidis, līdz policisti Džoelu atradīs, bet mūsu klase atgriezīsies Džeimsvilā.
— Policisti nemaz nespēj atrast Džoelu! Tu taču to zini!
— Vai tad man vajadzēja viņiem to pateikt? Izklausījās, ka viņi ir uztraukušies par itin visu. Es viņiem teicu, ka tev iet pavisam labi, un, to sakot, lūdzu Dievu, kaut tā būtu.
Nabaga Ralfijs! Smagākais darbs jāveic pašam jūtīgākajam no mums!
Es izlēmu, gari nedomādams. Un vēlāk ļoti priecājos par to.
— Maik, mēs ņemsim viņu līdzi.
— Bet ja nu Evansa kungs pārbauda mūsu istabu?
— Šajā gadījumā tas neko nemainītu. Mūsu rīcībā ir vienīgi šī nakts. Ja mēs atrodam Džoelu, man ir gluži vienalga, cik lielās nepatikšanās mēs iekuļamies. Ja mēs neatrodam Džoelu, mani vēl mazāk interesē tās nepatikšanas, kas gaidīs viesnīcā.
— Taisnība gan. Un ko darīsim ar Lisu?
Es iedomājos par to, kādā vēsā mierā viņa noliktavā bija atradusi elektrības slēdzi, kamēr mēs ar Maiku bēgām no žurkām. Es iedomājos arī par to buču man uz vaiga. — Man šķiet, viņa jutīsies labāk, ja varēs mums palīdzēt.
Tas nu bija nokārtots.
Tovakar pulksten deviņos mēs četratā izgājām no viesnīcas pa sānu durvīm. Džoela lāčuku atstājām viesnīcā. Brālis bija projām jau trīsdesmit vienu stundu. Tās bija pašas garākās stundas manā mūžā. Es lūdzu Dievu, kaut mēs šonakt pat varētu aizvest Džoelu atpakaļ pie viņa lāčuka. Nebija svarigi, ka tikpat kā neizdosies pagulēt.
— Kantrimūzika, — ieejot ēstuvē, Lisa nočukstēja. Mūsu četrotne bija sadalījusies uz pusēm. Tā kā labāka plāna nebija, Maiks nolēma kopā ar Ralfiju pastaigāt pa metro staciju, kur es pirms tam dienā biju ubagojis. Viņi visu vēros un gaidīs tikai kādu zīmi, kas liecinātu par Džoelu, un tikmēr mēs ar Lisu apjautāsimies pēc jaunām ziņām ēstuvē un ielas misijas namā. Tā kā ēstuve bija mums pa ceļam un tonakt strādāja Hugo, nolēmām uzzināt, vai viņš nav dzirdējis ko jaunu.
Lisa ar vienu aci domīgi pašķielēja uz mūzikas automātu. — Tā izklausās pēc Keidī Longas.
— Padomā tik — to spēlē šeit, Ņujorkā! — es atbildēju. — Un atceries, ka nevajag uztraukties par Hugo.
Kad mēs tuvojāmies letei, Hugo pasmaidīja savu plato, veselīgo smaidu.
— Šī ir mana draudzene Lisa, — es teicu un noskatījos, kā viņi sarokojas. — Divus vaniļas piena kokteiļus, lūdzu. — Pēc mūsu pirmā ēstuves apmeklējuma biju kļuvis gudrāks. Kāpēc man vajadzētu pasūtīt kafiju, ja es nemaz negrasos to dzert?
— Tūliņ būs, dārgie klienti, — viņš teica. — Es dzirdēju, ka Djūks ir manījis tavu brāli.
Es pamāju ar galvu. Tātad tā sauca to mazo vīni ar taukainajiem matiem, kurš bija pavēstījis mums šo ziņu.
I-Iugo turpināja: — Es dzirdēju arī, ka viens aklais kārtīgi iekrāmējis Djūkam pa galvu. Viņš tak nemūžam to nepārdzīvos! īpaši vēl pēc tam, kad ļāva šiem aizlaisties pazemes ejā.
Kaut kas saslēdzās kopā. Pazemes eja. Ausis ieskanējās Djūka teiktais. "… Kamēr tieku atkal kājās, šie abi jau aizlaidušies. Zvikt! Lejā pa trepēm. Pazemes pilsēta, vecīt…"
Es pasitu knipi. — Pareizi gan! Viņš tiešām teica "pazemes pilsēta".
Hugo paraustija plecus.
— Taču Lails iejaucās pa vidu, un es tobrid neiedziļinājos šai jautājumā, — es teicu, cenzdamies lidz galam izdomāt kādu domu, kas pēkšņi pavīdēja man prātā.
— Lails? Braucamkrēsla lails? — Hugo jautāja. — Brinos, ka viņš neuzsprāga gaisā, kad Djūks pieminēja pazemi. Lails to ienīst. Viņš dievojās, ka nemūžam tur vairs neies.
