Jauki! Šie man pat neļaus mierīgi slīgt ciešanās! Kas gan tur varētu būt?
Biju tik sašļucis, ka atvēru durvis un aizgāju atpakaļ uz gultu, pat nepaskatījies uz klauvētāju.
— Rikij? — atskanēja kluss čuksts.
Mana sirds salēcās.
Pirms es paspēju pilnīgi apgriezties, Lisa jau bija mani apkampusi un manu seju klāja viņas mīkstie, garie mati.
— Man ļoti žēl, ka ar Džoelu tā noticis, — viņa teica, nelaizdama mani vaļā. — Es nespēju pieļaut, ka tu viens pats te raizējies par viņu.
Es neesmu īsti drošs, ka man elpu aizrāva tieši viņas ciešais apkampiens.
Es toties esmu pilnīgi drošs, ka Maiku un Ralfiju gandriz ķēra sirdstrieka, tiklīdz viņi ienāca pa atvērtajām durvīm un ieraudzīja mani Lisas apkampienos.
Maiks izbolīja acis. — Acīmredzot nav vairs jāraizējas par to, ka mūsu bezbailīgais vadonis visu dienu viens pats varētu slīgt ciešanās!
Ralfijs ieķiķinājās.
Lisa nepievērsa viņiem uzmanību, pēdējoreiz cieši saspieda mani un iečukstēja ausī: — Mēs atradīsim Džoelu. Labi? — Tad viņa palaida mani vaļā un pievērsās Maikam un Ralfijam.
— Sveiki, čaļi! — Lisa pamanīja viņu smīniņus.
Viņa paskatījās pretī tā, ka no viņas acim gandrīz vai dzirksteles šķilās. — Beidziet tik stulbi smīkņāt! Ja kādreiz jums klāsies tikpat draņķīgi kā pašreiz Rikijam, es ar prieku apkampšu ari jūs. To sauc par draudzību.
Mums nekad nav paticis Lisu pārlieku nokaitināt. Kamēr Maiks un Ralfijs steigšus vien beidza stulbi smīkņāt, es klusibā nopūtos. Draudzība jau ir forša lieta, bet, ja runājam par Lisu, palaikam gribas cerēt uz kaut ko vairāk. Bet lai nu tas paliek.
Pēkšņi es skaidri aptvēru, ka kaut kas nav kārtībā. Es pasitu gaisā knipi. — Paklau, kāpēc jūs neesat devušies ekskursijā?
— Esi mierīgs, — Maiks sacīja. — Pajautājām Evansa kungam, vai mēs nedrīkstētu pāriet uz Tomsona kundzes grupu. Viņš piekrita, un te nu mēs esam.
Ā, skaidrs! Lisa bija iedalīta tajā grupā. — Tu gribi teikt, ka Tomsona kundzes grupa nolēma šodien nedoties ekskursijā?
Maiks pasmaidīja. — Nē, stulbeni! Mēs jau neteicām, ka grasāmies pāriet uz Tomsona kundzes grupu. Mēs tikai apjautājāmies, vai nedrīkstētu to darīt. Mēs, hm, nokavējām autobusu.
— Ko?
— Tā vismaz Evansa kungam nebūs jāuztraucas par to, ka visu dienu esam pazuduši, — Maiks paskaidroja. — Viņš domā, ka mēs esam drošibā pie otras grupas.
Tad Maiks pievērsās Lisai. — Un kāpēc tu esi šeit?
Lisa nosarka. — Kaut kā divaini iegadījās tā, ka es pavaicāju Tomsona kundzei un Bredlija kundzei, vai nedrīkstu pāriet uz Evansa kunga grupu. — Viņas vaigi kļuva vēl košāki. — Es ari, hm, nokavēju autobusu.
17
Ja cilvēks grib rīkoties nepareizi, vienmēr iespējams atrast tam kādu attaisnojumu. Mēs paši sev iestāstījām, ka esam izmisuši, un itin kā noticējām, ka atstāt viesnicu un turpināt Džoela meklēšanu ir pareizais ceļš.
Galīgi šķērsām! Ja vajadzētu visu atkārtot, es darītu citādi. Paprasitu atļauju. lai pieaugušie zina, kas notiek. Taču tajā reizē mēs apmānījām paši sevi, nospriezdami, ka Džoelu var izglābt vienīgi tādā veidā.
Tāpēc mēs grasijāmies iet iekšā pamesta noliktavā kādā nomaļā Manhetenas nostūrī. Pulkstenis rādija desmit, kopš Džoela pazušanas bija pagājusi divdesmit viena stunda.
Noliktava bija gara un zema, tā atradās plašas, iežogotas autostāvvietas centrā. Ēkas priekšā saplaisājušo asfaltu klaja izsisto logu stikla drumslas. Durvis šķībi greizi karājās eņģēs. Baloži izlidoja no ēnām un atkal tajās paslēpās.
— Vai tu esi pārliecināts, ka šī ir tā vieta, kuras adresi mums iedeva brālis Filips?
— Jā, Maik.
Ja Neģēlis Džins spēja dzīvot te, viņš bija vēl neģēlīgāks, nekā es varēju iedomāties. Es cieši paskatījos uz Maiku. — Kā tev šķiet — vai mums kāds seko?
— Nerunā par tādām lietām! — Viņš tikpat cieši paskatījās uz mani. — Tu vienmēr kaut ko iztēlojies, un tu pats to labi zini.
Viņam droši vien bija taisnība. Es patiešām gandrīz vienmēr iedomājos to Jaunāko. Tas tāpēc, ka man ir tik satraucošs brālis kā Džoels. Kuru es šausmīgi gribēju dabūt atpakaļ.
Taču es negrasījos tik viegli piekāpties Maikam. — Tātad es tikai iztēlojos, ka noliktava izskatās tik baismīga?
Lisa, stāvēdama mums blakus saules gaismā, nodrebinājās. — Nē, — viņa sacīja. — Es priecājos, ka mēs piezvanījām Ralfijam un pateicām šo adresi.
Ralfijs bija mūsu sargpostenis. Kamēr mēs meklējām Džoelu, viņš palika viesnīcā. Ik pēc pusstundas mēs viņam zvanījām un paziņojām mūsu atrašanās vietu. Mēs bijām vienojušies, ka drīkstam izlaist tikai vienu zvanu. Ja pēc tam pusstundas laikā viņam nebūs nekādu ziņu par mums, viņš zvanis policijai, pieteiks, ka esam pazuduši, un pavēstīs pēdējo zināmo mūsu atrašanās vietu.
Tas izklausījās pēc vienošanās kādā spiegu romānā, kurā es patiešām arī biju to izlasījis, bet mums nebija ne jausmas, kur mēs nonāksim, dzīdamies pa pēdām Neģēļa Džina Delanija profesionālo ubagu bandai, un šāds plāns bija mūsņ vienīgais nodrošinājums.
