Viņi lasīja manas domas. Šoreiz neviens mūs nepārsteigs un nepieveiks! Mēs metāmies uz priekšu un uzsākām cīņu.
Vīrs bija tik pārsteigts, ka nemaz nemēģināja pretoties, un mūsu ātrais uzbrukums beidzās ar uzvaru. Pirms vīrs paspēja kaut vai soli paspert, viņš jau bija uz muguras zemē.
Es gulēju viņam uz vēdera, Ralfijs — uz kājām un Maiks — šķērsām pāri sejai.
— Mmmmrnmfffff! Mmmmmmmmmffffff!
— Imalda! Dari taču kaut ko! Ātri! Padod kādu sienamo!
Viņa smējās. — Es tev ieteiktu laist vinu vaļā.
— Ko?!
Viņa palocīja galvu. Maiks lēnām piecēlās. Mēs ar Ralfiju atkāpāmies malā. Vīrs noņēma no sejas saburzīto platmali un izmocija kaut ko līdzīgu smaidam.
Brālis Filips?
Man aiz muguras kāds iesaucās: — Ei, paskatieties, ko tas mazais atradis!
Es nepagriežos apkārt. Es biju kā apdullis. Brālis Filips?
lai mans apmulsums kļūtu vēl lielāks, ventilācijas ejā cits pēc cita ienāca trīs policisti.
Brālis Filips?
Džoels man ielika plaukstā simtdolāru banknošu žūksni.
Es gandriz novēlos no kātiem!
27
Es nespēju rast izskaidrojumu.
Protams, es varu izskaidrot to, kas attiecas uz brāli Filipu. Es varu izskaidrot pat to, kas attiecas uz Neģēli Džinu Delaniju. Bet es it nekā nespēju izskaidrot ar Džoelu saistītos notikumus.
Brālis Filips? Tonakt, kad es ēstuvē viņam pateicu, ka mēs atteiksimies doties uz viesnīcas drošo patvērumu, viņš aši pieņēma lēmumu. Viņš nolēma ļaut mums klejot pa ielām un domāt, ka esam vieni. Brālis Filips tūlīt aizņēmās no Hugo lietusmēteli un platmali un sekoja mums, gatavs kuru katru brīdi steigties palīgā, ja šķistu, ka mums draud briesmas.
Kad mēs ar Maiku gribējām notvert Imaldu, kura slēpās aiz krūmiem, mēs nezinājām, ka no otras puses tuvojas viņas brāļi un draugi. Toties brālis Filips viņus redzēja un nodomāja, ka mums draud lielas briesmas, tāpēc viņš pameta savu slēptuvi, lai mestos palīgā. Galva sāk griezties, vai ne? Mums nāk pa pēdām no trim pusēm, bet mēs neko neaptveram!
Tā kā Imalda ar visu ielu bandu pazuda tūlit pat, kad mēs sākām skriet, brālim Filipam neradās izdevība atklāt, kāpēc tad viņi mūs izseko. Viņš izdomāja, kā šos sekotājus ievilināt tādā vielā, kur viņam būtu plašāka ricibas telpa, — viņš mūs aizsūtīja uz noliktavu, pie kuras bija autostāvvietas laukums.
Brāļa Filipa plāns izdevās. Kamēr mēs bijām noliktavā, viņš panāca sekotājus un uzzināja, ka ari viņi meklē pazudušu brālīti. Protams, brālis Filips joprojām gribēja noslēpt to, ka viņš mūs sargā. Viņš lūdza, lai sekotāji apsola neizpaust noslēpumu, bet tad pats pārāk agri iznāca pa noliktavas durvīm, kamēr viņi skrēja uz žoga pusi, un es viņu ieraudzīju vēlreiz.
Gluži dabiski, tonakt Djūkam neradās iespēja nodot brālim Filipam mūsu zīmīti. Brālis Filips taču meklēja mūs ielās! Kad mēs izdrāzāmies ārā no ēstuves, Hugo trakā steigā piezvanīja brālim Filipam, un tad viņš atstāja misijas namu, lai mēģinātu mūs sameklēt. Tā kā viņš nevarēja mūs atrast, viņš atgriezās misijas namā, saņēma mūsu zirnīti un tūdaļ devās uz metro staciju, kur uz perona sastapa Lisu. Tad viņš aizveda uz pamesto tuneli policistus un pats devās tanī iekšā — un mēs ar Maiku un Ralfiju metamies viņu gūstīt.
Neģēlis Džins Delanijs? Viņš bija pietiekami ilgi dauzījies apkārt pa ielām, lai būtu dzirdējis Iaila vāvuļošanu par bankas aplaupīšanu. Kad viņš uzzināja, kādā veidā Lails ticis sakropļots, viņš nolēma, ka ir vērts tērēt laiku, lai iedziļinātos šajā lietā, un bibliotēkā sameklēja mikrofilmas ar avīžrakstiem. Un pēc tam jau bija pavisam viegli iegūt nepieciešamo informāciju no Laila. Kad Neģēlis Džins nevarēja atrast nozagto bankas naudu, viņš nolēma vismaz izmantot slēptuvi tunelī. Vairāku mēnešu laikā Neģēlis Džins palēnām sapulcināja ielu ļaudis un lika viņiem ubagot, un viņi nolaupīja bērnus, kam nācās kalpot par pievilinātājiem.
Bet kā Džoels atrada bankas naudu? Tas nav izskaidrojams. Nedomāju vis, ka mans brālītis to būtu meklējis. Viņu interesēja vienīgi lāčuks.
Es šo notikumu daļēji spēju izskaidrot tikai ar to, ka arī šajā reizē ir darbojies Džoela raksturs. Mans brālis pēkšņi parādās cilvēka acu priekšā kā rēgs. Viņš spēj piejaucēt savvaļas dzīvniekus kā svētais. Un viņš noguris vienkārši apsēžas pie veca baļķa un ierauga, ka no netīras zemes rēgojas laukā mazs audekla gabaliņš. Ta kā viņam nekas cits neatliek kā pacietīgi gaidit, kamēr viņu aizvedis pie lāčuka, viņš sāk rakties dziļāk zemē, jo audekla gabaliņš nav tā vienkārši izvelkams laukā.
Un atrod simttūkstoš dolāru. Šis puika padarīs mani traku!
* * *
Sliedes nedunēja. Mēs visi — Džoels, Imalda ar Paskālu pie rokas, citi mazuļi, Neģēlis Džins, ielu banda, policisti (tie veda ubagus, kuru rokas bija sasietas uz muguras, un viņi klupa un krita), Maiks ar naudas pilnu maisu, brālis Filips, Ralfijs un es — rindā devāmies atpakaļ uz peronu.
Mēs uzkāpām augšā pa trepēm, un tad, kad apgājām apkārt pīlāram, sākās visīstākā uguņošana. Žurnālisti centās ieņemt izdevīgākās pozīcijas, un mums šļācās virsū fotoaparātu zibšņu šaltis un televīzijas prožektoru gaismas kūļi.
