— Lai viņi paliek sasieti. Atstāsim tepat. Ja kāds šos atradīs, labi. Mēs tad būsim gabalā. Ja neviens neatradīs, ļoti žēl. Nebūs mūsu vaina, ja šie nomirs badā. — Pēc īsa klusuma brīža viņš pavēlēja: — Jūs abi nāksiet man līdzi!
Viņš grasījās atgriezties pie mums! Bija pienācis laiks rīkoties!
Es ieliku nazi plaukstā tam gūsteknim, kura rokas biju atbrivojis. — Pabeidz tu pats! — es viņam pačukstēju, ar zimēm rādīdams, lai katrs paliek savā vietā.
Tad es aizjozu lidz audekla aizkaram.
Es sameklēju to stieples galu, ko biju atstājis guļam zemē, un aptinu ap isu nūjiņu. Apsēdos aiz ūdens caurules, atbalstīju muguru pret sienu un ar abām kājām stingri atspiedos pret cauruli. Cieši satvēru nūjiņu pie abiem galiem un sāku gaidīt.
Stieple, kas bija nostiprināta nūjiņas vidū, stiepās līdz balsta kokam gluži tāpat, kā virve stiepjas no turekļa ūdensslēpotāja rokās līdz laivai. Es ļāvu, lai stieple brivi nokarājas.
Pats nesaprotu, kā man tāds plāns bija iešāvies prātā. Tajā bridi, kad saspringti domāju, ko darīt, ieraudzīju stiepli, ieraudzīju audekla aizkara tuvumā balsta koku — un man galvā pēkšņi pazibēja vienīgais iespējamais risinājums. Atbrīvo bandas locekļus! Izmanto stiepli, lai uzveiktu Neģēli Džinu!
Pēc tam mans ķermenis sāka darboties mehāniski, tas kustējās ātri un bez panikas, kaut ari es jutu briesmīgas bailes. Tīrā laime — domāšanai neatlika laika.
Divi čaļi, kas sēdēja uz caurules man vistuvāk, skatijās apkārt galīgi apjukuši.
— Paķeriet kādu līmlentes rulli! — es viņiem pačukstēju. Zemē mētājās daudzi ruļļi. Acīmredzot Neģēlis Džins itin bieži te turēja gūstekņus. — Drīz būs jūsu kārta rīkoties!
Audekla aizkars sašūpojās, un Neģēlis Džins iznāca mūsu pusē un steidzās uz galveno tuneli.
Kad viņš bija sasniedzis to vietu, kur zemē gulēja stieple, es to stipri pavilku.
Tankš!
Stieple trāpīja vīram drusku virs potītēm. Viņš gāzās uz priekšu, aiz pārsteiguma ne iekliegties nejaudādams. Tajā pašā brīdī, kad viņš piezemējās, trīs čaļi, kas bija sēdējuši uz caurules, uzmetās viņam uz muguras. Viņi aptina ar līmlenti Džīna galvu, lai aizspiestu ciet muti, sasēja viņam rokas un kājas un tad aizvilka viņu aiz ūdens caurules.
Izdevās!
Bet cik daudz vīru vēl atradās aiz aizkara? Vai mēs varējām būt droši, ka viņi visi cits aiz cita iznāks laukā? Es šaubījos par to.
Man vajadzēja panākt, lai viņi visi reizē tūlīt izskrietu ārā.
Mani atkal pārņēma iedvesma!
— Uzmanību! — es nošņācos, brīdinādams uz caurules sēdošos.
Tad sāku kliegt. Es kliedzu labi, un es kliedzu skaļi.
— Naudu! Bankas naudu! Lieniet laukā ar visu bankas naudu!
Pēc brīža viņi cits aiz cita metās laukā pa atvērumu audekla sienā kā žurkas, kas bēg no uguns.
Trīs, divi, viens… žvikt!
Stieple šķērsām pāri telpai bija novilkta stingri un pamatīgi, un vīri, kas iznira no audekla aizsega, gāzās zemē kā ķegļu pudeles. Spalgi iekaukdamies, ielu bandas locekļi metās lejā no ūdens caurules.
Cīņa bija īsa un nevienlīdzīga. Četrpadsmit spēcīgi, apņēmīgi un ļoti saniknoti ielu bandas bērni metās virsū astoņiem aiz pārsteiguma apstulbušiem ubagiem, kuri cits pār citu bija sakrituši kaudzē.
Es nenogaidīju cīņas beigas. Džoels atradās tur, aiz audekla sienas! Vai ar viņu viss bija kārtībā?
Es nekad nespētu iedomāties, ka ieraudzīšu tādu ainu, kāda atklājas manam skatienam, kad paraudzījos aiz aizkara. Kāds pusducis puišeļu un meitenīšu, kuri nebija lielāki par Džoelu, sēdēja uz paklājiņiem, kas bija nomesti uz gridas, un bēdīgām acīm skatījās man pretī. Maiks bija piesiets pie krēsla, arī Ralfijs bija sasaistīts — viņš sēdēja zemē aiz Maika. Un Džoels, tupēdams uz paklājiņa Maikam blakus, man uzsmaidīja, kaut ari uz viņa rokas bija redzamas spilgti sarkanas zīmes, ko bija atstājis naža asmens, kad nelieši to grūda klāt Džoelam, lai piespiestu Maiku runāt.
Jāpaiet laikam, ilgam laikam, līdz es aizmirsīšu, kā man krūtīs dauzījās sirds, kad ieraudzīju Džoela seju.
— Viss ir garām, Džoel, — es sacīju. — Tagad tu esi drošībā.
Viņš piecēlās un nožāvājās. — Braucam mājās?
Es pamāju ar galvu, gandrīz nespēdams paelpot, — atvieglojums, kas mani bija pārņēmis, kad es viņu ieraudzīju, bija pārlieku stiprs.
Viņš vēlreiz nožāvājās. — Kur ir lāčuks?
Viņš žāvājās? Itin kā piedalītos piknikā!
Mani galīgā izmisumā bija dzinusi doma par to, ka Džoelam ik mirklis aizrit šausmīgās bailēs, ka viņa asaru pilnās acis nopēta katru cilvēku pūlī, meklējot manu seju. Un te nu viņš stāvēja, žāvādamies un staipīdamies, itin kā nupat būtu pamodies no miega!
— Vai tu saproti, Džoel? Tu esi drošībā. Ļaunie vīri ir projām!
Šie vārdi viņam nelika pārtraukt tiksmīgo staipīšanos ne uz mirkli.
Vēlreiz mēģināju izvilkt no viņa kaut vai drusciņ pateicības. Muļķa puika!
— Klau! Ņujorkas centrā tevi nolaupīja ļauni vīri. Vai tu nemaz nenobijies? Ne mirkli? — Es izbrīnīts lūkojos uz viņu.
— Bail nebija, — viņš paraustīja plecus. — Zināju, ka tu atnāksi man pakaļ.
Viņš aizsoļoja man garām, pa atvērumu audekla sienā paskatījās laukā un pār plecu jautāja: — Vai lāčuks ir tepat tuvumā?
