Pirms cilvēks kliedz, viņš dziļi plaušās ātri ievelk elpu. Es priecājos, ka melnīgsnējā meitene bija tik vērīga, ka to zināja.
Es ievilku tik daudz gaisa, ka mans sauciens pēc brāļa atbalsotos visā pilsētā, un meitenes acis šausmās iepletās.
— Mmmmmmffffff! — viņa kā traka purināja galvu. — Mmmmfffff!
Es aprāvos, pirms kliedziens bija izskanējis.
— Kas ir? — es klusām pajautāju.
Viņa drudžaini ar galvu norādīja uz audekla sienas pusi. — Mmmmffff!
Uzliku plaukstu meitenei uz pieres un pavilku līmlenti nost no mutes, gatavs kuru katru brīdi to atkal cieši piespiest, ja viņa mēģinās darīt kaut ko dīvainu.
Man vajadzēja lenti vilkt trīs reizes, līdz tā padevās.
Meitene kampa gaisu.
— Klusu! — aizsmakušā balsī viņa brīdināja.
— Viņi ir aiz audekla sienas!
— Banda?
Viņa nicīgi nospļāvās. — Astoņi gabali. Visi šausmīgi vīri. — Izklausījās, ka viņa runā ar spāniešu akcentu. Viņa čukstus ierunājās atkal:
— Kopā ar taviem draugiem. Un tavu brāli. — Viņa ievilka elpu. — Un ar manu brāli.
Viņas brāli?
Meitene steigšus stāstīja: — Viņi spriež, ko ar mums iesākt. Mēs varam cerēt vienīgi uz tavu palīdzību. Pēc tam palīdzēsim tev.
— Mēs? — Es norādīju uz ielu bandu.
— Tie ir vecākie brāļi un draugi no mūsu kvartāla. Mēs nedēļām ilgi esam gaidījuši šādu bridi.
Vai es drīkstēju viņai uzticēties?
Viņa vēroja, ka manā sejā atspoguļojas gan šaubas, gan ticība, un viņas brūnajās acis sakāpa asaras.
Es vēlreiz palūkojos apkārt. Dažreiz cilvēkam gadās pilnigas apskaidrības bridis. Viss apstājas, un prāts kļūst tik ass kā žilete. Šoreiz tāds bridis bija man.
Es nospriedu, ka viņa nemelo. Sirds dziļumos es to apjautu, un tieši tāpat es pēkšņi aptvēru, ka varu uzvarēt tikai vienā veidā, man nekavējoties jārikojas, un es nedrīkstu kavēties, apsverot rīcības plānu. Varbūt man vajadzēja pagriezties un mesties laukā no tuneļa, un pasaukt policistus. Taču es domāju vienigi par Džoelu. Es gribēju viņu dabūt atpakaļ tani pašā bridi, un es neuzdrošinājos doties projām no tās vietas.
Es neatsēju meiteni no krēsla.
— Rikinj! — viņa lūdzoši čukstēja.
Nelikos zinis par viņu un steigšus aizlavijos lidz stieples ritulim, ko biju pamanījis guļam zemē pie kāda balsta koka.
Stieples vienu galu es aptinu ap kādu balsta koku, kas atradās pie tuneļa sienas vistuvāk audekla aizkaram.
— Sīkais! — Es satrūkos. Tad drusku nomierinājos. Dobjais uzrūciens, kas atskanēja aizkara otrā pusē, nebija domāts man. — Atzisties, kādēļ tu klīdi riņķī pa metro staciju, vai ari tavam mazajam draudziņam klāsies plāni!
Atskanēja aprauts sāpju kliedziens. Džoels! Man asinis sāka vārities aiz dusmām, un es ar lielām pūlēm valdijos, lai nemestos cauri audekla sienai.
Es nenogaidīju, līdz saklausīšu atbildi. Stiepli es biju stingri nostiprinājis pie balsta koka un nu aši devos pie tā ielu bandas locekļa, kurš sēdēja vistuvāk.
Starp ūdens cauruli un sienu bija pietiekami daudz vietas, lai es spētu piekļūt gūsteknim un sāktu raisīt vaļā viņa sasaistītās rokas.
— Kad būsi brīvs, — es iečukstēju viņam ausī, — atstāj apsēju uz mutes! Turi rokas aiz muguras un kājas kopā! Saprati?! Nekusties! Ja tie nelieši atgriežas, pirms jūs visi esat atsvabināti, viņi nedrīkst manīt, ka daži no jums ir atbrīvoti.
Kamēr es raustīju auklu, ar ko bija sasietas gūstekņa rokas, viņš ar galvas mājienu norādīja uz leju un uz sāniem. Es tūlit sapratu. No viņa bikšu kabatas rēgojās laukā naža spals!
Džeimsvilā kabatas naži parasti kalpo koka griešanai, tur tie nav prestiža lieta. Man nebija ne jausmas, kā lai dabū laukā naža asmeni, un tad, kad piespiedu podziņu, asmens izlēca ārā un savainoja man trīs pirkstus.
Vēlāk, es pats sev teicu, pirkstus var ārstēt ari vēlāk, toties savus brāļus nav iespējams viegli un ātri nomainīt pret citiem!
Naža asmens bija ellīgi ass, un tas vienā mirkli pārgrieza auklu, ar ko bija sasaistītas rokas. Tūlīt pat es atbrīvoju arī gūstekņa kājas. — Atceries, ka tu nedrīksti kustēties!
Viņš palika sēžam kā sastindzis. Virzīdamies uz priekšu gar gūstekņu rindu, es atkārtoju tos pašus norādījumus.
Vēl jāatbrīvo četri…
Es izdzirdu vēl vienu aprautu sāpju kliedzienu.
Tad — Maika brēcienu: — Man vairāk jums nav ko teikt! Lieciet viņu mierā!
Tad, aiz ūdens caurules zemei pieplacis, es sastingu uz vietas.
Pa audekla aizkarā ierīkotu atveri mūsu pusē bija iznācis kāds vīrs.
25
Vīrs bija garš, viņam bija īsi apgriezti pelēk- blondi mati un līks deguns. Es nodrebēju, redzēdams, cik ļaunu skatienu viņš pārlaiž ielu bandas locekļiem, kuri rindā sēdēja uz caurules.
Vai kādam neizturēs nervi un tas metīsies projām kā trusis pļavā?
Es aizturēju elpu. Neviens pat nepakustējās.
— Tizleņi, — vīrs norūca, tad ātri devās pie audekla sienas un iespraucās atpakaļ.
Mēs dzirdējām, kā viņš aizkara otrā pusē uzrunā vīrus, kurus mēs neredzējām: — Sagatavojieties kustēt projām! Tūlīt pat! Mums jāizklīst.
— Ko darīsim ar tiem bērneļiem? — Jautājumu tik tikko varēja sadzirdēt.
