Taču ir ari lūgšanām piemēroti brīži, un, kad par to padomā, tas šķiet gluži neticami.
Vai jūs tā vienkārši dotos pie Savienoto Valstu prezidenta un teiktu, ka jums klājas slikti un jūs vēlētos, lai viņš jums palīdz izkulties no ķezas? Varu derēt, ka ne. Jūs jau nemaz netiktu pie runāšanas ar tik varenu personu. Pat viņa sekretārēm ir sekretāres! Jums pietiktu ieraudzīt lielo limuzīnu un skaisto namu un ieiet pa plašajiem, klusajiem gaiteņiem, lai jūs sāktu trīcēt prezidenta varenības priekšā.
Bet Dievs taču valda ne tikai pār vienu valsti, bet arī pār visu pasauli un pār zvaigžņu miljoniem izplatījumā, turklāt Viņš ir tas, kurš to visu reiz radījis. Un mēs jebkurā brīdī varam Viņu uzrunāt, sakot vārdus Mīļais Tēvs?! Elpa aizraujas, kad par to domā.
Es jau negrasījos prasīt: Dievs, lūdzu, izdari tā, lai šo pašu brīdi Džoels nostājas man acu priekšā! Es (ikai lūdzos: Kungs, man ir trakoti bail brāļa dēļ, vai Tu, lūdzu, nevarētu viņu pieskatīt, kamēr mēs visi viņu meklējam? Es, protams, domāju, ka mums, cilvēkiem, ari ir jāveic sava tiesa darba.
— Ei, sīkais, skaties, kur ej, utainais ložņa!
Es biju uzminis uz kājas kādam resnim. Nelikās vis, ka viņš būtu noskaņots klausīties paskaidrojumus, kāpēc esmu aizvēris acis. Pieklājīgi pasmaidīju un atkal sāku lūkoties pēc Džoela.
Tā viļņošanās, kas radās, ļaudīm apsēžoties savās vietās un ceļoties kājās, un staigājot apkārt, un uzgavilējot spēlētājiem, modināja domu par milzīgu labības lauku, pār kutu brāzmo vējš. Kā lai tādā pūlī sameklē sešus gadus vecu bērnu?
Tad man ienāca prātā, ka tas nemaz nav iespējams. Ir jādara kas cits — jāiedomājas sevi Džoela vietā.
Es mēģināju nelikties ne zinis par satraukumu, kas mani urdīja, un apsvēru situāciju. Ko Džoels visticamāk darītu? Viņš bija ziņkārīgāks par veselu duci kaķu — un šeit viss stadions raudzījās vienā virzienā un vēroja vienu norisi. Beisbola spēli. Vai gan Džoels negribētu darīt to pašu — tikai no daudz mazāka attāluma?
Es devos lejup pa eju starp solu rindām.
Kad sasniedzu tribīņu priekšējās rindas, gandrīz pie paša spēles laukuma kāds stadiona uzraugs mani apturēja.
— Vai tev ir biļete šitajā sektorā, sīkais? — Viņam bija liels vēders, ar sviedru apļiem viscaur noklāts krekls un pretīga balss.
— Diemžēl nē. Bet man pazudis brālis.
— Tad tinies projām! Sito pasaciņu es dzirdu viena laidā. Jus, knēveļi, esat gatavi uz visu, lai tikai piekļūtu tuvāk spēlētājiem.
— Bet es nestāstu pasaciņu!
— Tinies prom, sīkais!
— Viņš ir apmēram tik garš, — es izmisīgi skaidroju, ar plaukstu parādīdams sev pret krūtīm, — un viņam ir brūni balts lācītis.
Piepeši uzraugs sagrāba mani aiz rokas! Pirms paspēju iekliegties, viņš jau bija novilcis mani trīs pakāpienus zemāk.
Viņš apstājās otra uzrauga priekšā. Es biju pārāk satraukts, lai kaut ko sacītu.
— Paņem šito puiķeli, — resnvēderis teica otram uzraugam. — Viņš ir kopā ar to sīko, kuram bija lācītis.
Viņi vismaz zināja, kur Džoels atrodas. Tas man uzlaboja omu. Mazdrusciņ. Diez kādā ķezā viņš iekūlies?
— Tagad gan tev klāsies plāni! — otrais uzraugs teica. Viņš paņēma mani aiz rokas un ieveda zem tribinēm.
Mēs devāmies uz priekšu pa šauru, tumšu gaiteni. Vairākkārt bija jānogriežas, un es pavisam zaudēju orientēšanās spējas. Ko Džoels izdarījis? Vai beisbola stadionos ir moku kambari? Kad vien mēģināju kaut ko pajautāt, uzraugs sacīja: — Tev nāksies paciesties.
Mēs nokļuvām pie kādām durvīm. Uzraugs tās atslēdza, atvēra, pagrūda mani uz priekšu un pats man sekoja. Saules stari tā ietriecās man sejā, ka sāku streipuļot.
Mēs atradāmies… vai tiešām spēlētāju "bedrē"?
— Kas tad tas, Fred? — Vaicātājs bija vecs, plikpaurains virs Jenkiju beisbolista tērpā. Izteicis jautājumu, viņš nospļāvās zemē.
— Šitais puiķelis meklē savu brāli. Es iedomājos — varbūt Dens viņam varētu palīdzēt.
Mēs patiešām atradāmies Jenkiju komandas "bedrē"! Es gandrīz paģību.
Šķita, ka esmu nonācis mežā, kur slejas milzu vīri Jenkiju komandas beisbolistu tērpos. Uz soliem bija samestas beisbola vāles un melnbaltas sporta jakas.
Pārējie mani nemaz neievēroja. Visi raudzījās uz laukumu un dzīvoja līdzi spēlei.
— Labs ir, sūti viņu lejā.
Uzraugs norādīja uz spēlētāju "bedres" tālāko galu. — Tu viņu atradīsi tur.
Iedams gar spēlētājiem, es trīcēju. Daži pamāja man ar galvu. Nācās uzmanīgi spert soļus, lai neiekāptu lielos izspļautas tabakas kumšķos.
Netālu no kāpnēm, kas veda uz spēles laukumu, stāvēja Džoels. Kāds beisbolists stāvēja viņam aiz muguras, viegli pieturēdams viņu aiz pleciem.
— Nu sveiks, — es teicu. Kādēļ Džoels tik ļoti gribēja tikt uz laukuma? Parasti viņš ir bikls kā stirna.
— Jaunais cilvēk, vai šis ir tavs brālis?
Es apstiprinoši pamāju. Man joprojām likās, ka sapņoju. Kā gan Džoelam bija izdevies nokļūt Ņujorkas Jenkiju komandas "bedrē", un vai es patiešām tur stāvēju un sarunājos ar vienu no spēlētājiem?
— Pieturi viņu, labi? Stabingam tūlīt būs kārta sist, un, ja viņam veiksies, man jāiziet laukumā nākamajam.
