Joršs pamodās un izstaipījās. Apdegumi uz labā apakšdelma un pieres jau gandrīz bija sadzijuši un vairs pārāk nesūrstēja, bet apsvilinātā mugura gan sāpēja mežonīgi. Joršs piecēlās un klibodams spēra dažus soļus. Pēdējais no stalaktītiem, ko pūķis bija nogāzis ar astes zvēlienu, krizdams bija trāpījis viņam pa potītēm. Cietušas bija abas kājas. Potītes bija stīvas un pietūkušas.
Aukstums bija stindzinājis locekļus, ceļgali īsti nelocījās.
Joršs jutās kā vecs vēzis, kas gulējis ledus blāķī.
Arstridā, pēdējā kartē iezīmētajā ciemā, mednieks viņam bija nopircis pelēkas un zilas vilnas drānas, kas bija siltas un ērtas. Taču bērni aug, bet drēbes gan ne. Nemaz nerunājot par plīsumiem, sairumiem un vietām, kur audums bija izdilis tiktāl, ka tā vienkārši vairs nebija nemaz. Katrā ziņā no agrākā apģērba Joršam bija atlikusi vien caurumaina lupata, ko viņš nēsāja aptītu ap gurniem, tāpēc nebija jābrīnās, ka sals viņu mocīja nežēlīgi.
Joršs atcerējās laikus, kad bija gulējis ideālā temperatūrā, turklāt brīnišķīgas un siltas tauriņu kārtas apsegts. Un viņš vēl bija žēlojies! Liktenis, demonstrēdams lielisku humora izjūtu, bija piepildījis visas Jorša nesenās vēlmes. Tigad nedrošības un nepilnību bija atliku likām, varētu pat teikt, ka to bija krietni par daudz, un Joršs būtu ar mieru dārgi maksāt, lai tikai atkal varētu piedzīvot kādu iepriekšparedzamu un garlaicīgi vienmuļu dienu.
Viņš atcerējās sevi mazotnē, kad, vēl trīs gadu vecumu nesasniedzis, bija drebinājies aukstumā, bailēs un izsalkumā, kūņodamies uz priekšu cauri lietum un tumsai, — tolaik viņš liktenim bija lūdzis siltumu un pārpilnību, bet nākamajos trīspadsmit gados bija varējis tos izbaudīt līdz nelabumam. Acīmredzot liktenim bija sveša mēra izjūta.
Mazais pūķēns vēl gulēja. Viegla sniega kārtiņa sedza lapegļu mežu, kur abi bija pārlaiduši nakti. Prātīgāk bija uzturēties ārpus bibliotēkas: ne tikai lai izglābtu kaut daļu cilvēces zināšanu, bet arī tāpēc, ka mazulis bija līksmas dabas un no lieliem priekiem allaž luncināja asti, graudams stalaktītus, kuri krītot varēja nonāvēt viņus abus.
Elfs devās uz mežmalas pusi. Pļavas tālākajā galā, kur sākās ledājs, auga kalnu arnika. Jorškrunskvarkljolnerstrinks bija nopūlējies vaiga sviedros, cenzdamies pūķim iedvest iztēles ainu ar kalnu arnikas plantāciju cerībā, ka acu priekšā tūlīt materializēsies tik vajadzīgie augi. Taču par atbildi atskanēja vienīgi neizpratnes pilns brēciens, ko pavadīja nenovēršamais liesmu izvirdums. Atceroties šo neveiksmi, tūliņ iesūrstējās toreiz apdedzinātais plecs.
Droši vien sapņu materializācija notika vienīgi brīžos, kad mazuli pārņēma grandiozas emocijas — prieka mutuļi un nevaldāmi mīļuma virpuļi. Taču parasta un piezemēta vajadzība pēc ārstniecības augiem, kas palīdzētu sadziedēt apdegumus, neizraisīja pietiekami spēcīgas jūtas, lai puķes parādītos kā pēc burvju mājiena.
Turklāt mazulim sāka nākt zobi: priekšzobi jau bija izlīduši krietni gari, bet ilkņi patlaban šķīlās. Pūķēnam neciešami niezēja smaganas, un viņš grauza visu, kas gadījās pa ķērienam. Cilvēces zināšanas strauji un stipri saruka, jo grāmatām, kas bija pārvērtušās pelnos, nu pievienojās arī tās, kuras bija samaltas sīkās skaidās. Likās, bibliotēkā apmetusies tūkstoš sešsimt mārciņu smaga žurka.
Joršam izdevās aizklibot līdz arnikai, — šo augu te nebija daudz, bet sāpošajai mugurai un plecam pietiks. Lai nodzēstu vai vismaz pieslāpētu pūķēna ugunis, vajadzētu arī uzpirkstīšu un kurpīšu ziedus, taču grāmatā nebija precīzi norādītas izmantojamās devas. Bija teikts vienīgi, ka novārījums lietojams tielielos daudzumos, jo pārmērīgas devas varot būt kaitējošas. Vai pat nāvējošas. Bet kā lai zina, kāds daudzums uzskatāms par nelielu un kāds par pārmērīgu?
Kamēr šīs šaubas nebija atrisinātas, nekas nebija iesākams un vajadzēja samierināties ar apdegumiem. Varēja vienīgi censties samazināt to skaitu, gādājot, lai pūķi nepārņem pēkšņas un spēcīgas emocijas.
Kad apdegumu vātis bija apkoptas, Joršs piecēlās kājās. Viņam aiz muguras pret spodri zilajām debesīm baltoja Tumšo kalnu sniegotās virsotnes, bet priekšā pletās plaša ieleja.
Jorša skatiens slīdēja pāri apkārtējai ainavai. Egļu mežs, no kura negaidīti bija izšāvusies maza ruda lapsiņa, sabiedēdama Erbrovu, joprojām kūpēja, raidīdams bālu dūmu grīstes. Bet ezera malā, kur nevaldāmu Erbrova sajūsmu bija izraisījis pulks brīnišķīgu tauriņu, nosvilušie kazenāji jau bija apdzisuši. Joršs kliboja atpakaļ uz lapegļu audzi. Ja Erbrovs pamodīsies un atklās, ka palicis viens, viņa bailes pārvērtīs kvēlošos nodeguļos vēl daudzus kokus.
Iekārtojies starp lapeglēm, mazais pūķis vēl gulēja. Joršs apsēdās un viņu noglāstīja. Pirksti lēnām slīdēja pār mīksto, silto smaragdzaļo pūku. Jaundzimis pūķis sver tūkstoš sešsimt mārciņu, bija teikts grāmatā.
Tūkstoš sešsimt mārciņu postījumu un bojājumu. Tūkstoš sešsimt mārciņu pūkaina kažoka un maiguma.
Tūkstoš sešsimt mārciņu katastrofu un apdegumu. Tūkstoš sešsimt mārciņu spožu zvīņu un mīļuma.
