Joršs bija iemācījies nodzēst liesmas: tas bija darāms līdzīgi kā uguni iekurot, — enerģiju vajadzēja pārveidot, bet pretējā virzienā. Taču enerģija šo darbību laikā tika vienīgi pārvērsta, nevis iznīcināta. Tādējādi viss uguns spēks itin kā nokļuva zēna galvā — tieši aiz pieres kaula, precīzāk sakot, nedaudz virs uzacīm un virsdegunes, un tur tā kādu brīdi svilināja, radot ko līdzīgu iekšējam ugunsgrēkam un mežonīgām galvassāpēm. Šīs sajūtas noteikti būtu daudz vieglāk paciešamas, ja tās nepapildinātu sāpes savainotajās potītēs, apsvilinātās muguras sūrstoņa, nobrāztā kreisā ceļgala smel- goņa, nemaz nerunājot par sasistajiem elkoņiem, zilumiem un izmežģīto kreisās kājas īkšķi.
Zēna acis un pirksti slīdēja pār senajām pergamenta loksnēm, kuru saturu viņš jau zināja no galvas. Otrā rokā viņš turēja dažus kalnu arnikas ziediņus un svaiga sniega piku, ko slidināja pāri visām sāpošajām vietām: apdedzinājumiem, pušumiem, nobrāzumiem, sasitumiem, pampumiem, izmežģījumiem un zilumiem. Piepeši viņš pārsteigumā nodrebēja. Grāmatas pēdējā lappuse, ko līdz šim nekādi nebija izdevies atlipināt, tagad lēnām atlīmējās un atklāja vēl nelasītu tekstu.
Izrādījās, ka arnikas ziedi savienojumā ar svaigu, kūstošu sniegu un rozmarīna dūmiem brīnišķīgi iedarbojas uz pelējuma bojātiem un salipinātiem pergamentiem. Interesants atklājums.
Viņš to varētu pievienot Senu rokrakstu glabāšanas, kopšanas un atjaunošanas rokasg)
Pēdējā lappusē bija izlasāmas vien dažas rindas.
Ja pūķim nav neviena, kas stāstītu aizkustinošus nostāstus par pazaudētām princesēm un daiļiem prinčiem, ir vēl viena iespēja: pūķis pats var šos stāstus izlasīt grāmatās. Ir cēlusies jauna dzīvu būtņu cilts, kas dzimusi no elfu un cilvēku savienības. Viņi nav nedz tādi kā elfi, kuri mīl tikai zinātņu un prātīgu pamācību grāmatas, nedz arī tādi kā cilvēki, kuri grāmatas nemīl nemaz, jo kopš impērijas krišanas un barbaru iebrukumiem cilvēku dzimums kļuvis līdzīgs meža zvēriem un vēl ļaunāks par tiem.
Joršs izlasīja, pārlasīja, tad pārlasīja vēl un vēlreiz, līdz bija drošs, ka ik burtu, ik zilbi, ik vārdu ir sapratis pareizi un tie visi kā ar kvēlošu dzelzi bija iededzināti viņa atmiņā.
Erbrovs tostarp bija saskrimšķinājis visas pupas un pieglaudās, prasīdams kādu glāstu.
Cilts, kas dzimusi no elfu un cilvēku savienības. Tātad ne jau vienmēr elfu un cilvēku laulības bijušas aizliegtas un bargi tiesātas, ne jau vienmēr par šādu noziegumu draudējusi sadedzināšana sārtā. Tātad elfu un cilvēku laulības ir iespējamas. Patiešām — ja labi padomā — neviens taču neaizliegtu to, kas nemaz nav iespējams.
Joršs par sevi vienmēr bija domājis kā par vientuļnieku. Par puiku, kurš allaž ir viens. Par puisi, kurš allaž ir viens. Par pieaugušu vīru, kurš allaž ir viens. Un par sirmgalvi, kurš allaž ir viens un nomirst savu grāmatu sabiedrībā. Allaž viens vai kopā ar pūķi.
Bet tagad atklājās, ka viņš varētu dzīvot kopā ar meiteni no cilvēku cilts. Jau no šīs domas vien sirds savādi sažņaudzās. Meitene no cilvēku cilts noteikti būtu īsts cilvēks, — tas nozīmē, ka viņai piemistu visas cilvēku īpašības. Ja viņa raudātu, no acīm un deguna viņai tecētu slapjums. Varbūt mati viņai nebūtu gaiši dzelteni kā elfiem un acis nebūtu gaiši zilas. Viņai bojātos zobi. Viņa būtu no tiem, kas ēd gaļu un ar plaukstas sitieniem pret savu ādu izšķaida odus. No šīm netīkamajām domām žņaudzējs atkāpās no sirds un iemetās pakrūtē.
Turklāt bērni, kas viņiem varētu piedzimt, jūsmotu par ģeķīgiem nostāstiem, kuros princeses tiek nozaudētas pupiņu laukā un atrastas zirņu dobē.
Toties nu bija skaidrs, ka arī viņa mazais pūķis reiz varēs izperēt savu olu, — protams, ja vien jau tagad nesagraus vai nenodedzinās bibliotēku. Tā bija nomaļa un silta vieta, kur netrūka ne augļu, ne muļķīgu mīlas romānu.
Piepeši Joršs atcerējās Daligarā lasīto pareģojumu.
Tas vēstīja par kādu dižu un spēcīgu elfu. Par pēdējo elfu. Joršs jau sen skaidri zināja, ka pēdējais ir tieši viņš. Varenajam pēdējam elfam bija jāsatiek pēdējais pūķis. No šīs domas uzmācās drebuļi. Pēdējais pūķis? Kādā nozīmē pēdējais? Vai tas saprotams tā, ka pasaulē vairs nav vairāk par vienu pūķi vienlaikus? Vai arī tas nozīmē, ka viņa pūķītim vairs neizdosies izdēt un izperēt olu un līdz ar viņu pūķu cilts aprausies?
