Šķiet, ka pareģojums vēstīja arī to, ka pēdējam elfam lemts apprecēt meiteni, kuras vārdā ir rīta gaisma un kura ir meita vīrietim un sievietei, kas… Tālāk sekoja vēl daži vārdi, kurus viņš nebija paguvis izlasīt. Otrās rūnu dinastijas laiku raksts nebija viegli lasāms, sevišķi, ja tas darāms brīdī, kad tevi rokās nes skrienošs cilvēks. Ja vien viņš būtu paguvis izlasīt pēdējos vārdus… Ja vien mednieks, kas nesa viņu rokās, būtu skrējis nedaudz lēnāk… Ja mednieks būtu skrējis lēnāk un viņš būtu paguvis izlasīt visu pareģojumu, tad tagad nevajadzētu šaubīties par savu likteni: karavīri viņus būtu notvēruši un pakāruši. Lai gan arī pakāršana bija pretrunā ar pareģojumu… No šaubām tomēr neizdosies atbrīvoties. Ja viņš vismaz būtu sapratis, kāpēc tie Daligaras ļaudis tik ļoti noskaitās! Jā, protams, viņš bija elfs. Taču savu maģiju šai pilsētā viņš bija izmantojis, vienīgi lai atdzīvinātu kādu vistu. Tā bija ļoti skaista vista ar silti kastaņbrūnām spalvām.
Taču pareģojums noteikti vēstīja par viņu, par Joršu. Tieši viņam jāapprec meitene. Meitene, kuras vārds skan kā austoša gaisma.
Jāiemāca pūķim lidot. Visādā ziņā jāiemāca pūķim lidot.
Vienu labu domu Joršs vēl nebija izmēģinājis. Šim paņēmienam gan vajadzētu darboties.
Joršs devās uz sniegoto virsotņu pusi. Erbrovs palēkdamies viņam sekoja, zibinādams smaragdzaļās zvīņas. Pūķim biezajā pūku kažokā un zem zvīņu kārtas nesala, bet elfs aukstumā nodrebinājās. No visa spēka iztēlodamies siltumu uz ādas, viņš spēja izvairīties no apsaldējumiem un nāvējošas ķermeņa atdzišanas, taču tik un tā briesmīgi sala. Viņi kāpa augstāk kalnā, kur augi bija arvien retāki. Sniegs kļuva dziļāks. Pēdējo dienu svaigais sniegs bija nobiris lejāk pļavās, mežā un ielejā, bet te augšā vēl nebija nokusis iepriekšējā ziemā uzsnigušais.
Te bija Jorša plānam ideāli piemērota vieta. Viņš to bija noskatījis, raudzīdamies no ielejas: klints ar līdzenu virsmu, bet aiz tās malas divdesmit pēdu zemāk pletās cita līdzena un pietiekami plaša plātne. Turpat netālu bija arī reibinoši stāva krauja — tūkstošiem pēdu taisni uz leju starp granīta sienām un pīķiem. Tālumā, dziļi apakšā bija saskatāmas ielejas ar priežu un lapegļu mežiem un zaļām pļavām, bet vēl tālāk visā savā dižumā pletās jūra.
Aukstums bija neizturams. Vieta bija ideāla. Joršs bija iecerējis sākt rotaļāties ar pūķi uz augšējās klints un panākt, lai Erbrovs skrien viņam pakaļ uz klints malu. Pēdējā brīdī Joršs nomestos tupus un patvertos iedobē pie pašas kraujas, — likās, šī niša te izveidota īpaši šādām vajadzībām, — bet pūķis nepagūtu apstāties un kristu lejup tukšumā. Sajutis tukšumu, viņš izpletīs savus lielos spārnus un mierīgi noplanēs uz nākamās plātnes divdesmit pēdu zemāk. Apakšējā klints radze bija pietiekami liela, un nebija jāuztraucas, ka Erbrovs varētu iegāzties dziļajā aizā. Iecere bija vienkārša un ģeniāla.
Joršs metās skriešus. Viņš smējās, vicināja rokas un sauca mazuli. Erbrovs bija laimīgs. Viņš no prieka klusi spiedza, un ik pa brīdim mazi liesmu mutulīši kausēja sniegu un sildīja gaisu.
"Tagad," nosprieda elfs. Viņš sāka skriet ātrāk un dzirdēja, kā aiz muguras zeme rīb no mazuļa biezādaino ķetnu smagajiem soļiem. Sasniedzis klints malu, Joršs, sirdij satraukti sitoties, nometās rāpus un iespruka iedobē. Turpretī Erbrovs nepaguva nobremzēt, pārlēca pār klintsmalu, attapās tukšumā un, šausmu pārņemts, krita lejup, neizplezdams spārnus. Nākamajā mirklī viņš atsitās pret klinti, kas atradās divdesmit pēdu zemāk.
Apstulbis pūķis palika guļam. Viņš pirmoreiz mūžā bija sasities un sajutis sāpes. Stipras sāpes. Pat mīksti pūkainais kažoks un cietās zvīņas, kas līdz šim viņu bija droši sargājušas, tagad bija nobrāztas, saņurcītas, netīras un asiņainas. Pūķēns pat neraudāja. Viņš lēnām pacēla galvu un ar skatienu meklēja Joršu.
Tas bija briesmīgi. Cieši pievērsts skatiens.
Tūkstoš sešsimt mārciņu izbrīna. Tūkstoš sešsimt mārciņu izmisuma, sāpju un vilšanās. Pat nesaprātīgās mazuļa smadzenes bija aptvērušas, ka Joršs tā rīkojies tīšām. Kāpēc viņš tā darījis? Kāpēc viņš pūķēnam nodarījis tādas sāpes?
Tad Erbrovs nokāra galvu. Un sāka raudāt. Atskanēja sīki smilksti. Liesmu nebija, — likās, visa uguns nodzisusi bēdās.
Jorškrunskvarkljolnerstrinks jutās šausmīgi. Viņš nokāra galvu pār krūtīm. Viņam vairs nebija spēka. Baismīgā vientulība gluži kā tērauda cilpa sažņaudzās un spieda ciet elpu.
Viens pats viņš reiz bija vilcies pa lietu un dubļiem. Kāds vīrietis un kāda sieviete viņam bija snieguši palīdzību, taču ne mierinājumu, jo viņi bija cilvēki, bet Joršs — elfs. Svešuma un neizpratnes siena vienmēr bija palikusi starp viņiem.
Trīspadsmit gadu Joršs bija pavadījis kopā ar pūķi, taču tas bija pārlieku aizņemts ar perēšanas rūpēm, lai īsti pamanītu elfu un uzklausītu viņa domas. Bet tagad Joršs atkal bija palicis viens, pavisam viens. Viņš ilgojās, kaut kāds viņu mierinātu, apskautu un teiktu: "Tu turējies braši, puis, tu izdarīji visu, ko varēji, visu, ko prati! Bet tagad neraizējies, es visu nokārtošu."
