Mēs drīz vien pamanījām, kas notiek pils centrā, tieši zem izliektajiem stikla kupoliem. Šeit, atklātā vietā, starp nemākulīgi nokrāsotiem karuseļiem un piknika gadiņiem bija apmēram simt cilvēku, kuri bija saspiedušies barā kā pingvīni sniega vētrā. Viņus apsargāja kādi septiņi Nūdas armijas gari, kas stāvēja visās pusēs. Viņu vidū bija gan Rufusa Laima, gan Netenjela prātā uzliesmoja dusmas Ruperta Devro ķermeņi. Gari beidzot bija iejutušies savos saimniekos tik droši un pārliecinoši viņi kustējās. Viņu aura pletās tālu pāri ķermeņiem. Tomēr tie nebija viņi, kas piesaistīja mūsu uzmanību.
Paskaties uz Nūdu, Netenjels nodomāja. Kas noticis ar viņu?
Nebija ne jausmas. Uz karuseļa jumta, apmēram divdesmit metru uz priekšu un tikpat uz leju, stāvēja ķermenis, kas reiz bija piederējis Kventinam Mierdarim. Kad mēs viņu redzējām pēdējo reizi, Nūdam bija grūtības ar koordināciju. Acīmredzot šīs problēmas tagad bija atrisinātas. Viņš stāvēja, kājas droši iepletis, rokas brīvi karājās gar sāniem, zods izstiepts gluži kā ģenerālis kaujas laukā.
Vēl viņam pierē bija ragi.
Trīs melni ragi, kas rēgojās no dēmona pieres dažādos leņķos. Viens bija garš, bet abi pārējie vēl tikai tādi puni. Bet tas vēl nebija viss. No muguras viņam slējās ārā dzelonis, kas bija sagriezis kreklu, un no kreisās rokas bija izlīdusi pelēkzaļa spura. Acīs dega liesmas.
Tas nu gan ir pavērsiens, es nodomāju.
Viņa būtība laužas ārā no ķermeņa. Tieši spēja vēlreiz formulēt acīmredzamo padarīja Netenjelu tik bezgalīgi cilvēcīgu.
Kamēr mēs vērojām, ragi, dzelonis un spura pazuda un ielīda atpakaļ zem ādas, it kā paklausot dēmona gribai. Tad ķermenis nošūpojās un tie atkal izsprāga atpakaļ, tikai vēl lielāki. No atvērtās mutes atskanēja mežonīgs rēciens: Ā! Vecās sāpes! Es jūtu, kā tās mani dedzina! Fakvarl! Kur ir Fakvarls?
Nešķiet, ka viņš būtu laimīgs, Netenjels nodomāja. Vienkārši viņa spēks ir pārāk liels. Cilvēka ķermenis to nevar izturēt un plīst, bet Nūda zaudē aizsardzību.
Nav jau nekāds brīnums, padomā par visiem tiem cilvēkiem, ko viņš kopš ierašanās ir apēdis! Tas noteikti palielinājis viņa būtību. Es nopētīju ļaudis, kas stāvēja zem mums. Tomēr izskatās, ka viņš joprojām ir izsalcis.
Tagad tam tiks pielikts punkts. Viss Netenjela nemiers un žēlums pret sevi bija pārvērties niknumā. Viņa prāts bija ciets kā krams. Domā, ka mēs no šejienes varētu viņu aizsniegt?
Jā. Tikai mērķē uzmanīgi. Mums ir tikai viena iespēja. Un lai tas būtu pietiekami stipri!
Un kurš tagad runā par acīmredzamo ?
Mēs joprojām bijām noliekušies un vērojām notiekošo caur tiltiņa dzelzs margām. Kamēr Netenjels grasījās celties kājās, es pacēlu virs mums vairogu. Kad Nūda būs iznīcināts, pārējie gari noteikti gribēs atriebties. Es pārdomāju visas iespējas. Viena bija lēciens uz palmu vai suši bāra jumtu un tad zemē. Pēc tam…
Nu, gana plānots.
Netenjels piecēlās kājās. Mēs nomērķējām zizli uz Nūdu, izteicām vārdus…
Milzīgs sprādziens, kā jau bija gaidīts.
Tikai nevis ap Nūdu, bet ap mums. Mans vairogs tikko noturējās vietā. Bet sprādziena vilnis tik un tā aizlidināja mūs cauri stikla sienai, un mēs piezemējāmies uz ieejas kāpnēm šķembu virpulī un noripojām lejā, zālienā. Kritiens bija smags, to tikai daļēji mīkstināja vairogs. Zizlis tika izrauts no mūsu tvēriena un aizripoja pa celiņu.
Šis trieciens satricināja mūsu dubulto apziņu, un uz brīdi mēs pastāvējām atsevišķi vienā ķermenī. Kamēr mēs tur gulējām un vaidējām, pa izsisto stiklu izlidoja Hopkinsa ķermenis. Tas nolaidās uz pakāpieniem un tuvojās mums kājām, gluži mierīgā gaitā.
- Mandrāks, vai ne? Fakvarls ikdienišķā tonī sacīja. Tu nu gan esi neatlaidīgs zellis! Ja tev būtu kaut mazliet saprāta, tu būtu no šejienes jau miljons jūdžu tālu. Kas ar tevi noticis?
Ja vien viņš zinātu! Mēs gulējām zemē, mēģinot koncentrēties. Palēnām skatiens noskaidrojās un saprāts atgriezās.
- Pavēlnieks Nūda, Fakvarls turpināja, šobrīd ir nedaudz vārīgs, ar viņu jāapietas saudzīgi. Sitiens ar jūsu spēļmantiņu viņa noskaņojumu nudien neuzlabotu.
- Spēļmantiņu? Netenjels noelsās. Šis zizlis viņu iznīcinātu!
- Vai tu patiešām tā domā? balss bija nogurusi, bet uzjautrināta. Nūda ir varenāks, nekā tu spēj iedomāties. Viņš alkst pēc enerģijas, uztver to gluži kā sūklis. Redzi, kā viņš jau ir izpleties! Viņš labprāt uzņemtu tavu uzbrukumu un vēl barotos no tā. Varbūt man vajadzēja ļaut tev pamēģināt, bet man ir apnicis, ka mūs nepārtraukti kāds iztraucē. Bet tūlīt es paņemšu zizli savā lietošanā. Viņš pacēla roku. Paliec sveiks!
Netenjels jau pavēra muti kliedzienam, bet es to izmantoju labākam nolūkam. Sveiks, Fakvarl!
Viņš sastinga kā nolēmēts, burvestība netika izšauta. Aiz Hopkinsa acīm iedzalkstījās divas zilas, izbrīnītas liesmiņas. Bartimaj?
- Jā gan.
- Kā… kā? Beidzot! Pirmo reizi triju duču gadsimtu laikā mana parādīšanās satrieca Fakvarlu. Viņš šķita zaudējis runas spējas. Kā tas var būt? Vai tas ir triks? Balss projekcija? Ilūzija?
- Nē. Tas esmu es. Te, iekšā.
- Nevar būt.
