Velnēnu ziņojumi bija nožēlojami, tomēr no tiem varēja noprast, ka viss norisinājies, kā paredzēts. Te bija Netenjels un Bartimajs viņi bija iztīrījuši parku no dēmoniem un atļāvuši cilvēkiem izbēgt. Iespējams un šī cerība viņas sirdī kļuva ar katru soli stiprāka viņi drīz vien būs galā, varbūt viņa jau tagad satiks Netenjelu triumfējoši nākam pretī ar pateicīgu ļaužu straumi nopakaļ. Viņam taču bija zizlis tātad tas bija tikai laika jautājums…
Bet, kamēr vēl pastāvēja vismazākā iespēja, ka kaut kas var noiet greizi, viņa nedrīkstēja palikt iepakaļ un pamest pārējos. Ar katru soli viņai uz krūtīm sitās Samarkandas amulets.
Pagāja piecas minūtes. Kitijas plakstiņi kļuva smagi. Pēkšņi acis šausmās atvērās.
- Kas tas bija?
- Maģisks sprādziens, Paipere atteica. Pie austrumu ieejas.
Viņi devās turp.
Vēl pēc piecām minūtēm, pils gaismu apspīdēti, viņi iegāja krāšņā dārzā. Tobrīd zeme sakustējās, uz gājēju celiņa uzmirdzēja baltas gaismas stars. Visi sastinga. Gaisma vairs otrreiz neparādījās. Bailes un uztraukums sprakšķēja kā elektrības lādiņš.
Kitija lūkojās naktī. Spožā gaisma no pils lika pārējam dārzam grimt vēl lielākā tumsā. Nevarēja īsti saprast… bet tur, uz celiņa, stāvēja kāds stāvs. Tas pagriezās pret pili, kas izgaismoja siluetu…
Kitija vilcinājās tikai īsu mirkli. Un tad viņa metās uz priekšu, saukdama viņa vārdu.
Izdzirdējis viņas balsi, Netenjels apstājās. Šī skaņa bija tik klusa salīdzinājumā ar neskaitāmajiem sprādzieniem un nemitīgo zižļa dūkšanu, bet meitenes balss izdarīja to, kas nebija izdevies visiem parka dēmoniem, tā lika viņa sirdij sisties straujāk.
Kaujas laukā viņš bija kustējies ātri un veikli, pats izvairīdamies no nāves un sūtot nāvē visus dēmonus, kas gadījās ceļā un nespēja pretoties zižļa enerģijai. Tas bija kaut kas tāds, par ko sapņojuši daudzi burvji gadsimtu gaitā un arī viņš pats. Tā bija pārākuma sajūta, vara un bezbailība. Viņš virpuļoja zem nakts debesīm, sūtot savus ienaidniekus uz elli. Un tomēr līdzās veiklībai un viltībai, līdzās adrenalīnam, kas plūda pa dzīslām, kaut kur dziļi sirdī viņš palika vienaldzīgs. Viņš jutās apmuļķots un pamests viens. Viņš neienīda dēmonus, kurus nogalināja, bet arī nemīlēja cilvēkus, kurus izglāba. Sieviete Trafalgaras laukumā bija parādījusi, ko viņš var no cilvēkiem sagaidīt. Viņi lūkosies uz burvi ar bailēm un riebumu, un viņiem būs tiesības tā darīt. Viņš taču bija burvis. Viņa un viņam līdzīgo dēļ Londona pašlaik bija liesmās.
Viņā beidzot sapurinājās lepnums un vēl džins, kas dancoja pa viņa galvu. Jā, viņš pieliks punktu šai iznīcībai. Bet pēc tam… Darbība tas bija viens, cerības kaut kas pavisam cits. Viņam nebija ne jausmas, ko darīt tālāk.
Un tad uz gājēju celiņa pie Stikla pils…
Tā ir Kitijas balss, džins viņa galvā nodomāja.
Es zinu! Kāpēc tu domā, ka es nezinu ?
Tu pēkšņi kļuvi tāds smagnējs un mīksts, gluži kā slapjš kartons. Man jau likās, ka tevi pārņēmusi baiļu lēkme.
Tās nav bailes.
Ja jau tu tā saki. Tava sirds dauzās kā veseris. Turklāt tu esi nosvīdis… Vai esi drošs, ka tev nav drudzis?
Nav. Vai tu aizvērsies?
Netenjels vēroja, kā Kitija tuvojas. Visos septiņos plānos viņas aura apspīdēja zemi kā saule. Aiz meitenes nāca cilvēku bariņš.
- Kitij.
- Netenjel.
Viņi lūkojās viens otrā. Zēna mute pēkšņi atvērās, it kā viņš atraugātos. Un es! Neaizmirsti mani! Netenjels nolamājās un aizcirta žokļus.
Kitija pasmaidīja. Sveiks, Bartimaj!
Netenjels pēkšņi sajuta nepamatotu dusmu uzliesmojumu. Viņš nikni palūkojās uz Kitiju. Man likās, ka pavēlēju tev nenākt līdzi! Tu esi pārāk vārga. Tas ir pārāk bīstami.
- Kad tad es esmu klausījusi tavām pavēlēm? Kāda ir situācija?
Netenjels atvēra muti, lai runātu, bet atskanēja Bartimaja balss: Mēs esam iznīcinājuši lielāko daļu Nūdas armijas, bet viņš joprojām ir sveiks un vesels, apmeties tur iekšā, Netenjels norādīja uz Stikla pili, kopā ar septiņiem citiem gariem un apmēram simt cilvēkiem. Un mēs…
- …tūlīt tiksim ar to galā, Netenjels pabeidza teikumu.
- …esam lielās nepatikšanās, džins tobrīd teica.
Kitija samirkšķināja acis. Kā, lūdzu?
Netenjels pašūpoja zizli tā enerģija pulsēja un krakšķēja zem vina plaukstas. Viņš pēkšņi juta priecīgu nepacietību viņš iznīcinās Nūdu, izglābs cilvēkus un atgriezīsies pie Kitijas. Pārējais var pagaidīt.
Viņam pa galvu maisījās džins, kas stāstīja savus plānus Kitijai. Nūda ar katru brīdi kļūst stiprāks. Viņš nereaģē tāpat kā citi. Var būt, ka zizlis viņu neietekmē tā, kā mēs bijām domājuši.
Netenjels džinu nikni pārtrauca: Ko tu ar to gribi teikt? Viss būs kārtībā.
- Fakvarls teica pavisam ko citu.
- Ak jā, un tu viņam noticēji.
- Viņš nemelotu. Tas nav viņa stilā.
- Nē, viņa stilā bija mēģināt mūs nogalināt. Netenjels apklusa. Viņš pamanīja cilvēkus, kas stāvēja puslokā ap Kitiju. Burvju rindās viņš pamanīja savu asistenti.
Zēns noklepojās. Sveika, Paipere.
- Labvakar, ser.
Kitija pievērsās Bartimajam: Nūda ir saņēmis gūstā daudz cilvēku, un mums ir maz laika. Vai ir kāda cita alternatīva bez zižļa?
