— Vai redzēji kādu nelāgu sapni? — māmiņa jautāja un noglāstīja viņam vaigu. — Kāpēc tev slapja seja, vai tikai miegā neraudāji?
Aurims apsēdās gultā un paskatījās apkārt. Istaba vēl bija mēnesnīcas pielijuši, rotaļlietas gulēja kastē, it kā nekas nebūtu noticis, un starp tām atradās uzpūtusies gumijas bumba. «Vai tad es redzēju sapni?» zēns domāja un atkal taisījās apraudāties, kāpēc viņu apciemojis tik briesmīgs un nejauks sapnis, bet pēkšņi savaldījās.
— Nekas, — viņš sacīja māmiņai. — Viss ir labi.
Māmiņa apsedza viņu un aizgāja gulēt. Tiklīdz aizvērās
durvis, Aurims pārliecās pār gultas malu, paskatījās uz leju un ieraudzīja peļķīti! To pašu peļķīti, kas mēnesnīcā spīdēja un to vien gaidīja, lai Aurims vēlreiz apraudātos. Tad atkal tā pār- plūstu un, pārvērtusies upē, aiznestu Aurimu uz dziļu, tumšu ezeru .. .
«Ak vai!» Aurims pat sarāvās no bailēm. «Iespējams, ka tas nebija sapnis!»
Un no šausmām, ka varbūt tas nebija sapnis, viņš atkal gandrīz vai apraudājās. Tomēr zēns savaldījās: kas zina, vai vēlreiz izdosies izmukt no baismā ezera dzelmes? Un nomocījies viņš drīz vien aizmiga — pirms tam katram gadījumam atnesis un apskāvis gumijas bumbu .. .
Sniegpārsla, lēni šūpodamās, laidās no debesīm. Jau bija pavasaris, zeme beidza atkust, un sniga laikam pēdējo reizi. Krita retas, lielas un skaistas sniegpārslas, bet tā, par kuru šeit stāstu, bija vislielākā un visskaistākā.
— Ai, — paskatījusies uz leju, Sniegpārsla iečukstējās, — cik plaša un interesanta ir zeme! .. . Mākonī bija tik drūmi… Bet kas tik te nenotiek! — viņa brīnījās.
Sniegpārsla ieraudzīja, ka baltās māsas, tiklīdz pieskaras pie zemes, acumirklī izkūst un izgaist — it kā to nemaz nebūtu bijis . .. Tikai tajā vietā, kur tās izkūst, vēl brīdi paliek tumšāks plankumiņš, tomēr arī tas drīz vien izžūst.
— Vai tad … vai tad man tāpat lemts izkust? — Sniegpārsla pamira. — Vai tad arī man lemts izgaist? . .. Bet es negribu, negribu izgaist, gribu vēl dzīvot uz šīs skaistās zemes, kuru tikai nupat ieraudzīju!… Kāpēc liktenis pret mani tik nežēlīgs?
Vaimanādama un baltās roķeles lauzīdama, Sniegpārsla nepielūdzami tuvojās zemei. No augšas uz Sniegpārslu skatījās Mākonis, kurš to bija radījis, un noraizējies klausījās tās žēlajos šņukstos.
— Nu labi, — Mākonis sacīja, kad Sniegpārsla gandrīz jau skāra zemi. — Lai notiek tā, kā tu gribi. Neizkusīsi un neizgai- sīsi, paliksi tikpat balta un skaista, kāda esi … Tikai, — Mākonis brīdināja Sniegpārslu, - nekādā ziņā neraudi!
— Vairs nenobirdināšu nevienu asaru, — Sniegpārsla, starodama priekā, apsolījās.
Tā pieskārās pie melnās pavasara zemes un — tavu brīnumu! — neizkusa. Balta un glīta nostājās uz savām garajām kājelēm, paskatījās apkārt, spalgi iesmējās un, ledus kurpītes klaudzinādama, ņipri aiztraucās pa pļavām.
Mākonis tobrīd aizslīdēja uz austrumiem, pārstāja snigt, debesis noskaidrojās, un saule dzidri iemirdzējās. No sniegpārslām vairs nepalika ne miņas. Visur augšup slējās tīra pavasara zāle, spīdēja zeltainas pieneņu galviņas, šūpojās jaunas smilgas. Bet uz pļavu dzina govi. Cauru ziemu nonīkuši kūtī, tā bija noilgojusies pēc āra un, tuvodamās pļavai, pat māva aiz prieka. Pēkšņi govs ieraudzīja Sniegpārslu.
— Ko es redzu! — govs iepleta lielas acis. — Sniegpārsla!… Un kāpēc tā neizkūst?
Sniegpārsla draiski ķiķināja, lai gan mazdrusciņ baiļojās: viņa taču vēl nekad nebija redzējusi govi.
— Mhm … — govs māva. — Ja sniegpārsla neizkūst, tad ārā ir īsts sals, un, ja ārā ir īsts sals, tad es varu dabūt iesnas! — To teikusi, govs pagriezās un aizdrāzās atpakaļ uz tumšo kūti.
Sniegpārsla zobgalīgi pasmējās par bailīgo govi un devās tālāk. Driz vien nonāca pie šosejas. Daudzas dienas un naktis tā tipināja uz priekšu gar šoseju, kurai nebija un nebija gala. Tad Sniegpārsla pieķērās pie garāmbraucoša motocikla spārna un tādā veidā atceļoja uz pilsētu.
Pilsētas skvēros to sagaidīja uzplaukušas puķes un salapojuši koki. Cilvēki staigāja bez mēteļiem un kailām galvām, bet bērni laizīja saldējumu vafeles. Pēc ilgiem klaiņojumiem pa ielām Sniegpārsla nokļuva lielā laukumā. Seit ratiņos gulēja zīdaiņi, trīsriteņu velosipēdu pedāļus mina puišeļi, bet baloži mierīgi knābāja nobērtās maizes druskas . . . Sniegpārslai viss likās nepieredzēti interesants — jāsteidzas tikai skatīties apkārt! «Kāda laime, ka Mākonis sadzirdēja manus šņukstus un ļāva man neizkūst!» Sniegpārsla jūsmoja. «Padomā vien, cik daudz interesanta un skaista es nebūtu ieraudzījusi!»
— Sniegpārsla! — kāds balodis iesaucās. — Nāciet, brālīši, paskatīties!
— Neizkususi sniegpārsla! — brīnījās citi baloži, kas at- tipināja uz šejieni. — Un cik skaista!
Aiz baložiem atskrēja bērni. Viņi izbrīnā pat pietupās.
— Varbūt tā ir no plastmasas? — viņi spriedelēja. — Varbūt no stikla? . .. Nē, nē, nav nedz no stikla, nedz plastmasas, tā ir visīstākā! … Re, re, tūlīt izkusīs .. .
