Sniegpārsla gudri pavīpsnāja un pielieca galviņu. Bija tīkami, ka visi par viņu brīnās, interesējas, tīksminās un vēro katru tās soli. Sniegpārsla ieskrēja apļa vidū, priecīgi piecirta kājeli, izstiepa slaidās roķeles un metās dejot virpuļainu vētras deju — neskardama pat zemi. Kā balta gulbīte, kā maza baletdejotāja viņa plosījās un lēkāja pa plašo laukumu, bet baloži, bērni un visi citi garāmgājēji dzinās tai pakaļ, nespēdami vien beigt priecāties un skaļi saukt:
— Tas gan ir skaistums! . .. Tas gan ir jaukums! . .. īsts dabas brīnums! .. .
Tomēr pamazām laukumu pārsedza vakara tumsa un visi, kas vien bija dzīvi, izklīda kur kurais. Baloži aizlaidās zem jumtiem, un laukumā Sniegpārsla palika gluži viena. Viņa tik ļoti nogura, ka dzirdēja, kā skaļi pukst tās mazā, baltā sirsniņa. Lai nu kas, bet sirsniņa visvairāk bija pelnījusi atpūtu . . . Kur šeit rast patvērumu pa nakti? Tuvumā sārtojās tulpju dobe, un Sniegpārsla, ilgi nedomājusi, ielēca vislielākā zieda kausā. Tur bija mājīgi, ērti un mīksti, un Sniegpārsla svētlaimīgi nolikās gulēt.
— Ai, — tulpe satrūkās. — Cik tu auksta! … Es visa drebu!
— Tikai atpūtīšos un atkal lēkšu ārā, — Sniegpārsla apsolījās.
— Tā es neesmu ar mieru! — tulpe apņēmīgi noskurinājās. — Nekādā ziņā neizturēšu! Saaukstēsi manas auglenīcas, un beigas man būs! … Ātrāk ej prom no šejienes!
Un tulpe tā sapurināja savu kausu, ka Sniegpārslai gribot negribot bija jārāpjas ārā un patvērums jāmeklē citur.
Viņa apgūlās uz gara zāles stiebra.
— Kas tad tas? — zāle saslējās. — Es vēl esmu iesilusi no saules, un pēkšņi tāds ledains aukstums! Uzreiz nodzeltēšu un novītīšu … Ej prom!
Sniegpārsla bailīgi noslīdēja no zāles un, aiz noguruma grīļodamās, vilkās pa pilsētas ielām. Visur valdīja nakts, visur bija tukšs un drūms, tikai pret visu vienaldzīgās laternas ielās izplatīja zilgu, nedzīvu gaismu .. .
Sniegpārsla pēkšņi pagrieza galviņu: aiz kāda loga atskanēja mazuļa raudiens. Pietuvojusies pie loga, Sniegpārsla viegli uzlēca uz palodzes un pa nelielu spraugu ielīda iekšā.
Gultā sēdēja zēns, pinkšķēja un viņa skatiens klīda pa istabu. Mājās, kā redzams, visi gulēja cietā miegā un nedzirdēja viņu. Sniegpārslai kļuva žēl mazuļa. Tā uzlēca uz segas un sāka mest kūleņus. Tik veikli kūleņoja, ka zēnam skatoties nožuva asaras un viņš iesmējās.
— La-la-lā, — zēns čaloja un sniedza Sniegpārslai siltu, sārtu plaukstu. Sniegpārsla uzlēca uz tās, un zēns piekļāva Sniegpārslu pie vaigiem, mētāja kā bumbiņu, pat palaizīja to ar mēles galu, krietni parotaļājies, beidzot aizmiga. Nogurusī
Sniegpārsla ari aizsnaudās, pieplakusi zēnam pie krūtīm un priecādamās, ka galu galā sameklējusi sev patvērumu.
Sniegpārslu pamodināja klepus. Zēns skaļi un ilgi klepoja, kamēr atvērās istabas durvis un ienāca māte. Viņa pielika plaukstu zēnam pie pieres.
— Cik karsta piere! — māte noraizējās un, atnesusi termometru, izmērīja zēnam temperatūru. Dzīvsudraba stabiņš rādīja četrdesmit grādu!
Māte metās pie telefona un izsauca ātro palīdzību. Drīz vien istabā ienāca ārsts.
— Plaušu karsonis, — viņš sacīja, kad bija izmeklējis zēnu.
— Nesaprotu, kur viņš varēja saaukstēties, — satriektā māte grozīja galvu. — Istabā silts, nepūš, un viņu noliku gulēt gluži veselu . . .
— Būs jāved uz slimnīcu, viņa stāvoklis visai bīstams, ārsts nolēma.
Zēnu noguldīja uz nestuvēm un aiznesa uz ātrās palīdzības automašīnu. Gultiņa palika tukša. Sniegpārsla izlīda no segas apakšas un pa loga spraugu izlēca ārā. Tai sāpēja sirds zēna dēļ, kuru negribēdama padarījusi slimu .. .
Vēl nesvīda gaisma, un pilsēta gulēja dziļā miegā. Tikai vienā dzīvoklī blāvi mirgoja galda lampa. Pa atvērtajām balkona durvīm varēja redzēt sirmu galvu, kas nolīkusi pie grāmatām. Sniegpārsla pārvēlās pār balkona margām un uz pirkstgaliem ielavījās istabā. Šeit pie rakstāmgalda, nolīcis pie grāmatām, sēdēja sirms večuks.
— Es jūtu, — viņš čukstēja, — ka man vairs nav atlicis ilgi dzīvot. Tomēr mana dzīve nav pagājusi veltīgi. Esmu sarakstījis daudzas grāmatas par pasaules gudrību, par to, kā viss pastāvīgi mainās, ka nav nekā mūžīga: katra puķe novīst, katra zvaigzne nodziest, nakti nomaina rīts, bet sniegu izkausē pavasara saules stari .. . Taču kas tad tas?
Vecais zinātnieks ieraudzīja lielu, baltu sniegpārslu, kas bija nolaidusies uz viņa galda.
— Vai manas acis melo? — viņš sacīja un nogurušās acis berzēja ar plaukstām. Uzlika brilles un atkal aplūkoja galdu: jā, uz grāmatas vāka baltojās liela sniegpārsla, jo, tiklīdz večuks tai pieskārās ar roku, no tās nāca ledains aukstums.
— Savāda, neizskaidrojama parādība, — zinātnieks samulsa. — Vairāk nekā savāda . .. Neko, it neko nesaprotu . .. Varbūt ārā pēkšņi uzsalis, varbūt ziemelis atnesis sniegu?
Viņš izgāja uz balkona un paskatījās apkārt. Nē, ārā bija sauss, nebija nekāda ziemeļvēja un nekādu sniega pazīmju. Zinātnieks pavisam nomākts atgriezās kabinetā, un šeit zem sakarsušas lampas joprojām mierīgi zaigoja īsta, auksta sniegpārsla.
— Raugi, kādas lietas … — Zinātnieks skumīgi nopūtās.
