Jaunā slieka beidzot pavisam tuvu uztvēra lāpstas apdullinošo džinkstoņu un juta, ka tiek celta uz augšu. Pēc tam to sagrāba resni makšķernieka pirksti, kas oda pēc tabakas, un iesvieda stikla burkā, kurā jau locījās desmitiem citu gūstekņu. Tie visi grozījās kā uz karstas pannas un nelabās balsīs sauca pēc palīdzības, kaut gan to sagaidīt nebija no kurienes.
Bet tad nāca briesmīgākais: cita pēc citas sliekas tika izņemtas no burkas un uzdurtas uz āķa.
— Ejam bojā, māsiņas! … — tās iespiedzās šaušalīgās balsīs, un neviens viņas vairs nedz redzēja, nedz dzirdēja .. .
Pienāca kārta arī jaunajai. Taču tā pat neiepīkstējās, kad makšķernieka resnie pirksti saknieba tās sānus un āķa asais gals pārdūra vārīgo augumiņu. Arī tagad, sāpju smeldzināta, jaunā slieka sapņoja par interesantiem piedzīvojumiem un pārmaiņām.
Makšķeraukla, lidodama pa gaisu, iesvelpās, un slieka sāpīgi atsitās pret ūdens virsmu, tad, svina atsvara vilkta, lēni ienira noslēpumainajā ūdens dzelmju valstībā .. .
Slieku apreibināja jaunas, nedzirdētas skaņas, pieskārieni un smaržas. Ūdens ar vēsu plaukstu glāstīja tās brūci, visapkārt plīvoja garas un maigas zāles, bet zem tām dungodams irās gliemezis.
«Areče, kā sagaidīji lielo pārmaiņu!» slieka cildināja sevi, līdz ar to neaizmirsdama sveikt arī ezera dzīvo radību:
— Labdien! … Esiet sveiki un veseli! . ..
Neviens tai neatbildēja, tikai attālāk ieburbulējās ūdens: tur gliemezis, apjucis no tik priecīga sveiciena, apgāzās uz sāniem.
— Es šeit esmu pirmo reizi, — slieka mundri stāstīja visiem,, kas to klausījās un neklausījās. — Savā mūžā netiku bijusi šajās vietās. Mana dzimtā puse ir pavisam citāda. Vai kādreiz jums nav gadījies ciemoties pie mums?
Kāda sprigana jauna zivtiņa — acīmredzot tāda pati pār- galve kā slieka — iedrošinājās piepeldēt tuvāk un pajautāt:
— Un kāda ir tava dzimtā puse?
— Pateicos par uzmanību, — slieka to pieklājīgi tencināja. — Mana dzimtā puse atrodas ne visai dziļi zemē, tā ir caurcaurēm no kūdrainas augsnes, zāļu saknēm, akmentiņiem un kukaiņu oliņām . ..
Ziņkāres dzītas, piepeldēja vēl vairākas zivtiņas.
— Cik savāda slieka! — tās brīnījās. — Vai tikai šī negrib uzvilināt mūs uz āķa?
— Man ļoti sāp, ja jūs tik neglīti domājat, — slieka atsaucās. —Es pati taču esmu uzdurta uz āķa un to nenovēlētu savam niknākajam ienaidniekam. Starp citu, labdien, biju aizmirsusi, sasveicināties.
— Labdien, — zivtiņas jau draudzīgāk atsaucās.
Pie tām pievilkās gliemezis, kas nesen bija apgāzies uz sāniem; tuvāk pierāpoja vēzis, atpeldēja plaudis, atlīkumoja pīk- stulis, izlīda no dūņām.
— Kāpēc tu nepīksti un nevaimanā? — šis jautāja sliekai,, jo pats bieži tiek dēvēts par činkstētāju.
— Bet kālab man jāvaimanā? — slieka jautāja.
— Tālab, — gliemezis paskaidroja, — ka visas tavas radinieces, nokļuvušas pie mums, to vien dara kā pinkšķ un vaimanā.
— Vai arī no bailēm pavisam zaudē valodu, — plaudis piebilda.
— Mums, — kāda zivtiņa iesmējās, — pat ir paruna: gļēvs kā slieka ūdenī.
— Tās iebiedētas ar šaušalīgiem nostāstiem par ūdens plēsoņām, — slieka mēģināja attaisnot savas radinieces, — un tāpēc . ..
Viņa nepabeidza: makšķernieks, nesagaidījis lomu, izrāva no ūdens auklu ar āķi, uzmeta augstu virs galvas un atkal iesvieda cik spēdams tālāk ūdenī. Šajā niecīgajā brīdī slieka paguva ieelpot pāris malku svaiga gaisa, jo ūdenī jau gandrīz bija nosmakusi.
— Atkal, raugiet, labdien, — atgriezusies viņa priecīgi sasveicinājās. — Tagad sakiet man: vai jums neapnīk visu dzīvi pavadīt ūdenī un ūdenī?
— Ak vai, kā apnīk! — ņiprā pārgalve zivtiņa nopūtās. — Es nezin ko atdotu, ja varētu nokļūt citās vietās. Reiz pat mēģināju izlēkt krastā, bet gandrīz vai nosmaku un tik tikko atķepurojos atpakaļ.
— Mums abām līdzīgs raksturs! — slieka priecājās. — Es pati līdu makšķerniekam nagos, lai tikai dabūtu paskatīties raibajā pasaulē .. . Taču ūdenī man visai plāni klājas, — slieka negribot atzinās, — smoku nost, lūk, kā.
To izdzirdējis, pīkstulis aši iznira virs ūdens, ievilka pilnas žaunas gaisa un atgriezies palaida uz sliekas pusi skābekļa bur- bulīšus.
— Jā, tagad pavisam cita dzīve! — slieka vieglāk nopūtās. — Cik jūs esat draudzīgas! Paldies no visas sirds.
Tagad ap viņu bija sapulcējies krietns bars ezera iemītnieku: vairāki asari, ducis gliemežu, divdesmit pīkstuļu un neskaitāms daudzums mazu zivtiņu. Aizmirsušas savstarpējos ķīviņus un vecas pārestības, tās draudzīgā aplī ielenca slieku un ziņkārīgi tvēra katru tās vārdu.
— Mani vecāki, vecāku vecāki un vecāku vecāku vecāki, arī senči, — slieka klāstīja savas dzimtas vēsturi, — kopš neatminamiem laikiem rušina zemi. Tomēr teikas stāsta, ka mēs kādreiz neatminamos laikos tāpat bijām ūdeņu iemītnieki, bet bada un briesmu dēļ izlīdām dzīvot uz zemes. Rušināt zemi nav visai interesanti, toties vērtīgi: salasām sev uztura drusciņas un tādā veidā pārtiekam.
— Ak vai, cik daudz jāpūlas niecīgas drusciņas dēļ! — pārgalvīgā zivtiņa brīnījās.
