
Maritana DimsoneRozā kvarca brālībaVai zināt, kas tāds īpašs ir rozā kvarcā? Un — kas ir kūlainite? Un noslēgšanās burvestība? Kā var nokļūt Zemzemē, un kā iespējams izsaukt pulksteņvīrus? Kā var noķert spoku, un kas, jūsuprāt, ir baigāk: Burvju Tiesa vai ome, bijusī skolas direktore, kura jau pēc acīm spēj pateikt, kad bērni melo? Janci jaunajā mācību gadā sestajā klasē līdz ar gluži parastiem un tomēr drusku dīvainiem jauniem klasesbiedriem dvīņiem Robertu un Izabellu, sagaida piedzīvojumi, kādos labprat mestos jebkurš. Protams, ja būtu pietiekami godīgs, labestīgs un arī drosmīgs, tāds, kas spētu jebkuram parādīt HA!, kā teiktu zugū Undīne. Kas ir zugū? Nūū tas ir tāds kā.,. bet labāk lasiet paši! "Šajā latviešu fantāzijas romānā, kurš ir domāts "gan pusaudžiem, gan viņu vecākiem, neparasta ir tik daudz, ka arī par parasto lasīt ir interesanti Aivars Eipurs "Rozā kvarca brālības" autore Maritana Dimsone (1965) ir arhitektē, cigun instruktore un latviskās dzīvesziņas pētniece.Grāmata tapusi izdevniecības "Dienas Gramata" latviešu literatūras projekta "Prāta piedzīvojums" ietvaros, ko atbalsta AS "LATVIJAS GĀZE"LATVIJAS GAZELiterārais konsultants Aivars Eipurs Redaktore Dace Sparāne Korektore Selga Freimane Jāņa EsTša vāka dizains Gundegas Kārkliņas maketsSIA "Dienas Grāmata" Mūkusalas iela 15, Rīga. © Maritana Dimsone, teksts un ilustrācijas, 2013 © Jānis Esitis ("Dienas Grāmata"), vāka dizains, 2013 © SIA "Dienas Grāmata", izdevums, 2013ISBN 978-9984-887-54-8Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisDienas Grāmata
Maritana Dimsone
Rozā kvarca brālība
.
.
1. nodaļa Pirmais septembris kādā mazā lauku skolā
Kādā krāsā ir tavi mati?! Burkānu krāsā! Jancis nevis skrēja vai traucās, bet lidoja no skolas uz mājām. Beidzot. Beidzot viens pirmais septembris bija lielisks — īsta svētku diena.
Kādā krāsā ir tavi mati? Ho, ho, hoo! Lieliski! Šoreiz pirmais septembris nebija moku gada sākums. Lai ari cik ātri Jānis steidzās uz mājām, viņš paspēja izdomāt domu domas un prātā pārcilāt vairākus septembrus, nu, kaut vai iepriekšējo.
Jancis ļoti pārdzīvoja, ka ir tievs un vārgs, tādēļ vecākiem paziņoja, ka uz skolu vairs neies. Katrā ziņā ne uz šo, kur visi viņu apceļ un aiztiek. Mamma dēlu mierināja kā prazdama, ome rauca uzacis un teica, ka viņa nesaprot mūsdienu jaunatni, jo nevar iedomāties labāku un piemīlīgāku bērnu par savu mazdēlu. Tētis nāca kā glābējs un apsolīja līdz pirmajam septembrim viņam iemācīt kādu triku, ar kuru varētu iegūt cieņu un apbrīnu klasesbiedru acīs.
Tā pirms gada Jānis bija ieradies skolā un, nogaidījis, līdz sarodas pietiekami daudz skolasbiedru, nodemonstrējis savas jaunapgūtās prasmes. Izgājis klases priekšā, viņš mēģināja nostāties uz galvas. Tas neizdevās tik labi kā mājās, un, kā par nelaimi, pašā atbildīgākajā bridi ienāca skolotāja. Jancis savu prasmju demonstrēšanu beidza diezgan strauji un neveiksmīgi. Mēģinādams atkal nostāties uz kājām, trāpīja vāzei, kas stāvēja uz skolotājas galda. Vāze nogāzās un sašķīda sīkās drumslās, bet tā vēl bija tikai pusbēda — turpinājums sekoja. Vēl tagad, to atceroties, viņam sāka svilt ausis. Klasesbiedri noelsās vien, kad Jancis rausās kājās un tā vietā, lai vērstu visu par labu un teiktu: "es atvainojos", izstomīja: "es jums piedodu, skolotāj".
Klasi sagrāba smieklu vētra. Lielākie dauzoņas, saķēruši vēderus, krampjaini raustījās uz grīdas, meitenes spiedza un smējās, palikdamas gluži bez elpas. Arī skolotāja smējās. Jānis stāvēja, pamatīgi piesarcis, un nevarēja saprast, vai pie tā vairāk bija vainīga stāvēšana uz galvas vai aplamā izrunāšanās. Taču tajā dienā viņam pielipa vēl viena iesauka jau tā garajā sarakstā. Klāt bailulim, trīculim, ņergai, nūģim un jēradvēselei tagad nāca vēl arī Ķirsis, kas iemūžināja Jāņa sarkanos vaigus un ausis. Neko nelīdzēja arī tas, ka tētis pēc tam steidzīgi viņu pierakstīja karatē pulciņā, lai zēns iegūtu stāju un drosmi. Visu gadu viņš dzirdēja šo nicinošo iesauku — Ķirsis, kas atgādināja par neveiksmīgo gada sākumu. Tētis turpināja dēlu vest uz karatē nodarbībām divreiz nedēļā māmiņai par dziļām žēlabām, kura nebeidza vien sūroties, ka vienreiz to puiku tur riktīgi piekaus. Tētis neklausījās arī omes pārmetumos, ka, lai izaudzinātu vīrišķīgu vīrieti, nav nepieciešams viņam mācīt kauties, jo viņa taču tēti tā nav audzinājusi. Jāni vēl arvien vajāja pārliecība, ka viņš nekad nebūs tāds kā klases stiprākie zēni, nekad nepratīs sevi aizstāvēt un viņam arī nekad nebūs draugu. Ak, jā, viens labums gan bija — puika vairs neapraudājās par katru dunku un spēcīgāku grūdienu.
Šogad gatavojoties doties uz skolu, viņš bija jutis pamatīgas bailes un dziļu nepatiku, tamdēļ kategoriski bija noraidījis omes sarūpētās gladiolas, bet pieprasījis kaut ko sīku un niecīgu, jo nevēlējās ne ar ko piesaistīt savu klasesbiedru uzmanību. Un izskatās, ka tas Jānim "bija izdevies, beidzot pirmais septembris nebija pirmā moku diena vesela moku gada sākumā. Beidzot no skolas viņš atgriezās ar līksmu prātu. Atrāvis dzīvokļa durvis, viņš, nesamazinādams ātrumu, nesās iekšā.
"Ome!" reizē ar durvju aizciršanos izskanēja sauciens. Soma ielidoja kaktā, puika — virtuvē.