"Kur tādi mežoņi radušies? Neviens viņus neaudzina, ne skola, ne vecāki. Mūsu laikos…"
Dažas vārnas, apmetušas loku, nosēdās kapsētas kokos un vēroja, kā pa skolas piebraucamo ceļu lejup uz upīti neticamā ātrumā brāžas divas rudas galvas.
"Pfīīī!" nosvilpās Matīss.
"Ar trakajiem labāk pa labam," norūca Jurģis, palaizdams Janci un meklēdams zālē savā vaļā nomesto somu.
"Iza sāpīgi kniebj." Kristers zobgalīgi piemiedza acis, taču somu savāca tikpat veikli. Drīz vien trijotne uzsvērti nevērīgā gaitā attālinājās pa upītes krastu kapsētas virzienā. Nu jau dvīņi bija klāt.
Jancis rausās nost no laipas un pamanījās iekāpt ūdenī, labās kājas zābaks nu bija piesmelts. Viņš sapīcis palūkojās uz glābējiem.
"Kas te notika?" vērīgi ieskatīdamies acīs, jautāja Roberts, bet Izabella, sasitusi plaukstas, šūpoja galvu gluži kā viņa ome. "Tu esi samērcējis kājas!" meitene iesaucās.
Kamdēļ meitenēm vienmēr viss ir jāpamana, Jānis nodomāja.
"Viņi tevi aiztika? Kur tu dzīvo? Mēs tevi pavadīsim!" brālis ar māsu izklausījās satraukušies. Līdzjūtība un ieinteresētība bija tik negaidīta un sirsnīga, ka Jānim uznāca raudiens. Šito kaunu!
"Tu raudi?" brīnījās Roberts.
"Ak, tas nav nekas sevišķs!" iesaucās Izabella, nikni zibinādama acis uz brāļa pusi. "Tā kā tu pats neraudātu! Vēl šovasar…" "Nūū, es…" iesāka Roberts. Iza neļāva viņam turpināt: "Es pati raudu gandrīz katru dienu. Dažreiz pat divreiz!" Izabellai šķita, ka pēdējais apgalvojums skan pārliecinošāk.
"Nūū, tu…" Roberts atkal iesāka, bet māsa viņam neļāva turpināt ari šoreiz.
"Māmiņa domā, ka raudāt ir labi, tā mēs attīrām savas sirdis."
"Tētis teica, ka acis," šoreiz Robertam izdevās iespraukties ar savu sakāmo.
"Ak, sirdis vai acis, kāda tam nozīme, galvenais, ka attīrām! Un raudāt ir lāāābī!" iegavilējās Izabella, sabaidīdama vārnas. Nav zināms, vai šīs asaras tiešām kaut ko attīrīja vai aizskaloja, bet Jancim patiešām kļuva tik viegli un līksmi, ka gribējās apskaut Robertu un Izabellu vai vismaz pateikt kaut ko labu. Lai ari mulsums ņēma virsroku, acis sāka starot, un drīz vien arī viņa smiekli pievienojās Roberta un Izabellas gavilēm.
Nu bija sākusies pavisam cita, jauna, brīnišķīga, superīga… Jancis kodīja pildspalvas galu, meklēdams sinonīmus, kā vēl apzīmēt šo priekpilno stāvokli, ko sauca par skolas dzīvi. Vēstures skolotājas monotonā balss bija patīkams fons viņa trauksmainajām domām. Jā, bija sākusies cita dzīve. Viņam vairs nevajadzēja starpbrīžos vienam sēdēt solā, kad citi čupojās, smējās, grūstījās, apsprieda jaunākās filmas, datorspēles un mūziku, un ar pārgudru sejas izteiksmi atkārtot uzdoto, kārtot somu vai pēkšņi steidzīgā gaitā doties it kā uz skolotāju istabu otrajā stāvā, tēlojot, ka visai šai rosībai ir kāds mērķis, kaut gan tāda nebija. Visbiežāk, apmetis loku, noteiktā gaitā, kā uzdevumu pildot, viņš atkal atgriezās klasē un vientuļš sēdēja savā solā. Tiešām nabaga jēriņš!
Tagad viss ir citādi, arī viņam ir draugi, un vēl kādi! Izabella un Roberts — dvīņi! Kad Izabella smejas, sāk smieties visa klase — tik ' lipīgi ir viņas smiekli. Roberts. Roberts vispār ir superzēns, viņš ne
tikai visātrāk visā klasē datorspēlēs pāriet no līmeņa uz līmeni, bet ari pazīst putnus pēc to dziesmām, māk stāvēt uz galvas, spēj neskaitāmas reizes pievilkties pie stieņa un ir kļuvis par sporta stundu skolotāja mīluli. Arī mācības dvīņiem padodas. Nu, varbūt ne tik labi kā Jancim, kam direktore katru vakaru pārbauda uzdoto, taču izskatās, ka viņi nesaspringst par katru atzīmi. Varbūt arī tamdēļ labprāt dod norakstīt pēdējos solos sēdošajiem. Šī iemesla dēļ pat Jurģis ir samierinājies ar savu otro vietu klasē aiz dvīņiem.
"Tā, pierakstiet nākamo gada skaitli!" skolotāja maina intonāciju un atgriež Janci klasē, vēstures stundā. Līga, aiz cītības šņākuļodama, pierakstījusi jau veselu lappusi. Lūk, arī draudzības ēnas puses. Kas tāds notiek pirmoreiz sešu gadu laikā — Jancis neko nav dzirdējis. Labi vēl, ka uzdotais mājasdarbs nepaslīd gar ausīm. Lūk, zvans, kas vēsta par pēdējās stundas beigām.
Pa ceļam uz mājām trijotne pašķiras, Roberts pārskrien pār laipu, Jānis un Izabella prātīgi iet pār tiltiņu. Jānim šķiet, ka Iza to dara viņa dēļ. Viņi saskatās, un Izabella, it kā dzirdējusi viņa domas, saka:
"Man kājās ir manas mīļākās kurpes. Tās samērcēt nebūtu gudri. Kad gribēšu iet pār laipu, uzvilkšu vecās. Tu arī?" Jānis samulsis pamāj ar galvu, lai arī droši zina, ka nevar pāriet pār laipu ne ar jaunām, ne vecām kurpēm, ne mīļām, ne ar galīgi nemīļām. Pat ar basām kājām ne. Upītes otrā krastā viņus gaida Roberts.
"Sastājieties kopā ar mugurām," Izabella nokomandē. Zēni dara, kā vēlēts.
