Bija pagājušas pāris nedēļas sestajā klasē, un Jānis jau sen zināja, ka dvīņi pie viņiem ir ieradušies tāpēc, ka kaimiņu pagastā slēgta skola un tās nedaudzie audzēkņi ir pārnākuši mācīties uz šejieni, tāpēc katrā klasē ir pa kādam jaunam skolēnam. Jānis arī zināja, ka brāli sauc par Robertu, bet māsu par Izabellu. Viņiem ir arī vecāka māsa, devītās klases skolniece Rasa. Mati viņai ir tikpat rudi kā dvīņiem, bet raksturs daudz vēsāks un atturīgāks. Klases stundā tika noskaidrots, ka visi trīs jaunpienācēji dzīvo dziļi mežā, jo viņu tētis ir mežsargs, zvaigžņu pētnieks un rakstnieks.
"Kāds rakstnieks?" ieinteresējās skolotāja.
"Tāds, kas raksta par zvēriem."
"Un ko tur dziļā mežā dara jūsu māmiņa?" smaidot vaicāja skolotāja.
"Mamma audzē aitas un kazas, sien kazu sieru un ņemas ar jēriņiem. Viņi ir tik glupi, ar tik smieklīgiem purniņiem un ar savu valodu — bē, bē."
Klase smējās. Jancis nodūra acis, un vaigos iesitās nodevīgs sārtums. Nevarēja saprast, vai tie smejas par jēriem vai par viņa jēra dvēseli.
Tomēr — lai arī ar jaunajiem klasesbiedriem viņš pārmijis tik vien kā: labrīt, sveiki, čau, atā — dzīve jau šķita labāka. Viņa nojauta pirmajā septembrī bija izrādījusies pareiza, Jurģis liek viņu mierā un viņa draugi arī. Tamdēļ šodien Jancis pamet skolu priecīgu prātu, un smagās skolas durvis nobūkšķ vien, kad zēns ar vieglu roku palaiž tās savā vaļā. Durvis pie tik vieglprātīgas attieksmes ir pieradušas. Senāk, tad gan — šīs durvis virināja sulainis, lēni un cienīgi, ļaudams tikpat lēni un cienīgi ieiet vai iznākt grāfam fon sazinkādam. Jā, jā, šajā skolā kādreiz bija īsta pils! īstāka nemaz nevar būt, ar visu grāfu un viņa freileni. Kad kungs izčibēja, pili atdeva skolas bērniem, bet tas nu tā, Jancis par to nedomā. Ļaudams durvīm aizkrist pašām ar savu svaru, viņš domās kavējas daudzdzīvokļu mājas otrajā stāvā, istabā, kur stāv šaha dēlis ar nepabeigtu šaha partiju.
Ome uzstāja, ka jāapgūst šaha spēle, jo tā attīstot loģisko domāšanu. Tas ir kaitinoši, jo Jancim šķiet, ka viņam nemaz nav loģiskās domāšanas, līdz ar to nav, ko attīstīt. Viņam toties piemīt sajūtas, intuīcija, tā teikt. Nepārtrauktā laipošana starp skarbajiem klasesbiedriem, stingro omi, mūždien aizņemto tēti un garastāvokļa svārstībām pakļauto māmiņu ir attīstījušas zēnā spēju vienā mirklī novērtēt pretī stāvošā cilvēka raksturu un garastāvokli un ieņemt bezpalīdzīgu, rotaļīgu vai aizsardzības pozu. Jāņa pieredze rāda, ka šī izdzīvošanas mācība viņam noder vairāk nekā loģiskā domāšana, bet, ja jau ome tā grib, var spēlēt arī šahu un pēc tam varēs mierīgu sirdi, bez sirdsapziņas pārmetumiem kādu stundiņu pasēdēt pie datora. Varbūt sanāks tīri jauka pēcpusdiena.
Velns!
Pie tilta pāri upītei stāv klasesbiedri, protams, Jurģis ar kompāniju. Jānis redz, ka arī viņš ir pamanīts. Lai cik lēni viņš ietu, ar katru soli tilts nāk arvien tuvāk un tuvāk. Un Jānis jau zina, kas viņu sagaida, — laipa. Blakus tiltam ir upei pārmesta laipa — šaura un pietiekoši augstu virs krastiem. Lielākajai daļai skolas bērnu tā ir tīrā izprieca, pārskriet pār laipu, matiem plīvojot, bet ne jau Jancim. Pa zemē noliktu vēl divreiz šaurāku dēli viņš var noiet mierīgi, bet, tikko dēlis tiek pacelts virs zemes, tā sākas. Rokas trīc, kājas ļogās, un parasti tas beidzas ar peldi upītē. Tas ir ļoti pazemojoši, jo pārējie tad var ņirgt — jēradvēsele, vārgulis un tā tālāk. Viņi ir trīs, Jancis viens — bezcerīgs pasākums. Un viņš dodas tieši pretī saviem pāridarītājiem kā jērs uz kaušanu — tik nolemts un bezcerīgs. Viņš jau domā, kā taisnosies omei par slapjajām drēbēm, neuzdrīkstēdamies stāstīt patiesību, citādi viņa uzreiz sacels brēku, skries uz skolu, meklēs taisnību, bet beigās, kad pieaugušie rimsies lasīt morāli un aizies, viņš atkal paliks aci pret aci ar šiem, tikai vēl negantākiem un aizkaitinātākiem. Tad jau labāk lai ir tā, kā ir.
"Hei, puņķutapa! Nāc pie puikām! Vai tu vari tā kā es?" jautāja Matīss, visādi izlocīdamies dēļa vidū.
"Vai tad nūģis var? Viņš pielaidīs bikses, jau ieraugot laipu!" teica Jurģis un smīnēdams piebilda: "Bet mēs varētu saderēt, vai viņš samērcēs bikses jau pēc pirmajiem diviem vai trim soļiem. Kurš sola, ka noies līdz vidum?"
"Nūūūū," korī nodūca Matīss ar Kristeru, "tas viņam nemūžam neizdosies!"
Varbūt pamēģināt aizmukt? Garām pa lielceļu aizbrauca mašīna, tālāk krustojumā stāvēja un sarunājās divas pavecākas kundzes. Jebkurš par sevi pārliecinātāks bērns meklētu izeju no situācijas, bet Jānis ne. Dīvainas bailes paralizēja viņa gribu. Vienmēr pieradis paklausīt, nerunāt pretī, arī šoreiz viņš padevās liktenim bez pretestības.
"Heisā-hopsā, bumsā, ūdenī!" līksmi sauca Jurģis, bīdīdams Jāni uz laipas pusi.
"Bums, bums, ūdenī!" viens caur otru klaigāja Matīss un Kristers un palīdzēja vilkt un stumt, un nostatīt Jāni uz laipas.
"Hāāāāā!" Griezīgs kaujas sauciens pacēla spārnos kapsētas lielajos kokos mītošo vārnu koloniju un iztrūcināja kundzītes krustcelēs.
