Tjurms, kam bija momentāla reakcija, izšāva atpakaļ, taču viņš nezināja visas pretinieka iespējas un aizšāva garām. Pāvels vairs neatradās tajā pašā vietā, "gloka" stars caurdūra "pseidogolema" sānu, izsitot tajā piecmetrīgu spraugu, iztvaicējot korpusa daļu līdz piecdesmit metru dziļumam. Atbildot uz to, uzplaiksnīja "universāla" zibsnis, milža kaklā iedzenot miljonu voltu, un atkal "gloka" izlādes lāpa pasniedzās pret Ždanovu, sagraujot koridora sienu un visu, kas atradās aiz tās.
Izšaut trešo reizi Tjurms nepaspēja. Pāvela "universāla" izlāde necaursita aizsargapvalku, bet uz brīdi izslēdza tā automātiku, kas nekavējoties ietekmēja īpašnieka kustību ātrumu. Viņš pamanīja jauno pretinieku parāk vēlu. Taja, uzlekusi un izrāvusi Vladeja zobenu no saglabājušās sienas daļas, no visa spēka ar to iezvēla ģigantam.
Drimmera asmens ieslīpi iegāja starp Tjurma kaklu un plecu un izgāja pa sāniem, atdalot plecu un roku ar "kvarku sarāvēju". Un Pāvels tūlīt iemeta šajā spraugā pēdējo "universāla" lādiņu, izšķaidot "sanitāra" ķermeni kā skārda bundžu.
Tjurms lēnām pagrieza galvu pret Taju, tā ka meitene izbijusies atstreipuļoja un nokrita uz muguras, pēc tam sabruka ar smagu blāšķi kā akmens bluķis.Taja nometa zobenu, izplūda asarās, piespiežot plaukstas aizmuguri pie lūpām, tad atcerējās uz grīdas sabrukušo Jasenu, piekliboja, notupās blakus. Pāvels piegāja pie viņām un klusēdams apskāva abas.
Šādā stāvoklī, starp kaujas lauka drupām, viņus atrada, aizelsušies no ātrā skrējiena, dzīvi palikušie desantnieki: Ivašura, Polujanovs, Belijs un Kostrovs. Apstājās, apskatot kaujas lauku, apbēra Pāvelu ar jautājumiem, apklusa, kad viņš īsi paziņoja par jauna rossina nāvi.
- Kā tas notika? - Ivašura pieklusināja balsi.
- Vēlāk. - Ždanovs attapās, pacēla nokritušo "gloku" un Vladeja zobenu. - Ātrāk uz transgressu.Tas neradījums pagalmā eksplozijai sagatavojis savu kateri. Ja neuzspēsim...
Vīrieši visu saprata, steidzās uz caurumu "pseidogelma" ķermenī. Igors Vasiļjevičs aizkavējās, pamāja uz jaunā volhva pret visu vienaldzīgo draudzeni.
- Un ko iesākt ar viņu?
- Ejiet, es panākšu. - Pāvels piegāja pie Jasenas, ieraudzīja, ka viņa līdz asinīm sakodusi lūpu, apņēmīgi izņēma pirmās palīdzības aptieciņu. Neko neteicis, viņš uzsita aptieciņas piesūcekni meitenei uz kakla, pagaidīja, kamēr sarkanais indikators nomainīja krāsu uz zaļu, noņēma aptieciņu.
Meitenes vaigi kļuva sārtāki, acīs pazibēja izbrīns, tās kļuva saprātīgas, kaut arī sāpes un skumjas tās piepildīja līdz malām.
- Mēs dodamies prom, - sacīja Pāvels. - Vai varēsi aiziet līdz savējiem?
Jasena noliedzoši pakratīja galvu, piecēlās, tikko dzirdami nočukstēja rossinu valodā:
- Es ar jums…
- Ko? - Pāvels nesaprata.
- Es iešu kopā ar jums, līdzi, - meitene skaļāk atkārtoja. - Tur man nepalika neviena... Vladeju nogalināja... Es šeit aiz bēdām nomiršu. Vai jūs ņemsiet mani līdzi?
Un jaunās rossinietes balsī ieskanējās tik daudz skumju un cerību, ka Pāvels nespēja pateikt nē.
Viņi panāca pārējos, kuri bija gājuši uz priekšu jau zem transgressa caurules. Visi klusējot skatījās uz tuvojošos Ždanovu un Jasenu, saprotot, ko tas nozīmē. Tad Taja paspēra soli uz priekšu un maigi paņēma meiteni zem labās rokas, kaut ko čukstot viņai ausī. Pāvels atviegloti uzelpoja. Izskaidrot, kāpēc viņš Jasenu nolēma ņemt līdzi, viņš nevarēja arī pats sev.
Minūti vēlāk viņi visi atradās transgressa starta caurulē, uzcelti ar spēka lauku.
- Uz tikšanos citos laikos, - no viņiem atvadījās pieklājīgais To, Kas Seko pārstāvis, jau cits, spriežot pēc domas balss tembra, nevis tas, ar kuru nesen sarunājās Ždanovs. - Pēdējās pusstundas laikā dažas lietas ir mainījušās. Mēs uzzinājām, ka "hronoķirurgi" mēģinās pārraut Stumbra traktrisi, uzspridzinot tā izejas dažos Zaros. Dīvainā kārtā tie ir tieši jūsu Zari, jūsu metauniversi, tas ir, jūsu dzimtie laiki un planētas. Jums ir jānovērš viņu plāni.
- Kā? - Pāvels visu vietā pajautāja.
- Jums pašiem jāizlemj atbilstoši savām iespējām. Es vairs nepaspēšu jums pateikt vēl kaut ko. Mīna zem mums iekšpagalma centrā tūlīt eksplodēs. Vēlu veiksmi visiem!
Neviens nepaspēja atbildēt nezināmajam sabiedrotajam. Transgress ieslēdzās un sāka strauju kritumu - vai kāpumu? - dzelmē...
.
Uz dziļā zvaigžņotā debess kupola fona Tornis, šķita, kā ieeja pazemes ellē. Nevis gigantisku proporciju ēka - hipertrofēta, drausmīga infernālu spēku parādība, kas nolēmusi satricināt cilvēka iztēli ar vēl nebijušām proporcijām un murgainiem noslēpumiem. No otras puses, a priori bija zināms, ka Torni ir radījuši cilvēki. Vai viņu pēcnācēji. Tāpēc, ka nevienam no pētniekiem nebija šaubu, ka tas kaut kā ir saistīts ar laiku, precīzāk, ar cilvēces pagātni un tās nākotni.
