- Vai jums ir arī prokurora sankcija? - nevainīgi vaicāja Kostrovs, glāstīdams sarkanīgos vaigu rugājus. Pēdējo reizi viņš bija skuvies pirms nedēļas. - Varbūt dosiet laiku līdz rītam, lai mēs sevi sakārtojam? Vai arī varbūt FSB mūs uzskata par citplanētiešu spiegiem?
- Man nav vajadzīgas nekādu prokuroru sankcijas.
- Netaisi te humoru, rudmati, - viens no puišiem, noskūtu galvu, kvadrātveida zodu, resnu degunu un niknām acīm svina lodes krāsā, zaudēdams pacietību, klusi piebilda. - ja ne, debesis šķitīs kā aitādas.
- Ej, nu ej? - Ivans bija pārsteigts. - Un tu, izrādās, esi aitādu apstrādes speciālists?
- Ja jūs nepakļausieties, būšu spiests izmantot spēku, - majors drūmi sacīja.
Ivašura un Kostrovs apmainījās skatieniem. Tad Igors Vasiļjevičs izaicinoši apsēdās gultā.
- Nekur mēs neiesim. Pagaidīsiet līdz rītam.
Būdīgais pavadonis ar stāvajiem pleciem spēra soli pret viņu, bet šajā brīdī istabā iebrāzās aizelsusies Veronika. Viņa paskatījās uz sastingušo kompāniju, piegāja pie Ivašura.
- Es piezvanīju puišiem, no rīta ieradīsies Gibelevs kopā ar saviem arharoviešiem, un Žukovkas žurnālisti jau sapulcējušies netālu no nometnes, ļoti vēloties tikties. - It kā tikai tagad Veronika, pamanīja sastingušos majora darbiniekus, paskatījās no Ivašuras sejas uz viņiem un atpakaļ. - Kas te notiek, Igor?
- Nekas īpašs, - Ivašura pasmīnēja. - Drošības dienesta puiši grib lai mēs viņiem sekojam. Viņi droši vien uzskata, ka mēs nogalinājām pulkvedi Odincovu, kā arī savus draugus Gasparjanu un Ruzajevu, un, lai slēptu pēdas, izgudrojām stāstu par laika šahtu.
- Nejēdzība! - Veronika dusmīgi nošņāca. - Sisojeva kungs, kas par lietu?
- Nekas, - majors atbildēja, pakošļājot lūpas, tad pievērsās miesassargiem. - Nāciet, mēs turpināsim sarunu no rīta.
- Ej, ej, kultūrist, - Kostrovs ieteica lielajam puisim, kas vilcinājās, - savus bicepsus rādi cirkā.
- Nu, skaties... - uzpumpētais, jaunais cilvēks ar skūto, robaino galvu, murmināja caur zobiem.
- Skatos, skatos, - Ivans atbildei parādīja zobus, gribēja kaut ko pievienot, bet no koridora atskanēja kliedziens: "Agatov!" - un skūtais pazuda aiz durvīm.
Istabā palikušie klusēdami palūkojās viens uz otru.
- Viņi neliks mūs mierā, - Ivašura domīgi novilka. - Vajag kaut ko izdomāt. Tu par Žukovkas žurnālistiem sacerēji, vai viņi tiešām gaida?
- Protams, ka sacerēju, - atzina Veronika. - Kurš tev te skries četros no rīta? Jutu, ka šis majors gatavo kaut kādu nelietību, un atskrēju.
- Un par Gibelevu ar saviem arharoviešiem?
Veronika nolaida galvu.
- Arī. Bet viņu gan, ja vajag, - viņa paskatījās tieši un dusmīgi uz Ivašuru, - var pamodināt kaut tagad. Esmu pārliecināta, ka ieradīsies ar pirmo avioreisu no Maskavas.
- Tad ej un zvani, kamēr visi saziņas kanāli nav nobloķēti, stāsti savam kolēģim, ko gribi, bet no rīta viņam jābūt šeit ar pēc iespējas lielāku žurnālistu baru. Mūs izglābs tikai atklāta preses konference, kurā piedalīsies galvaspilsētas žurnālisti un TV korespondenti, kurus būs neiespējami apklusināt.
- Igor, kas notiek? - Veronika sarauca savas tievās spārnotās uzacis, kas viņas sejai piešķīra īpašu austrumniecisku kolorītu.
Ivašura nedaudz pavilcinājās, bet neuzdrošinājās viņai pateikt visu patiesību.
- Paskaidrošu vēlāk, - viņš nomākti teica, ar pirkstu rādot uz sienām un savām ausīm. - Ej pieskati Ivana draudzeni un neatstāj viņu ne uz minūti. Ka tik mūsu galantais majors neķeras klāt arī viņai.
- Ar labunakti. - Veronika aizgāja.
Vīrieši palika vieni un vairākas minūtes sēdēja klusumā, pārdomājot notikušo. Tad Igors Vasiļjevičs sāka novilkt savu spīdīgo kombinezonu, kas ne reizi vien bija izglābis viņa dzīvību kaujas laikā Rossinu pasaulē.
* * *
Gibelevs nepievīla un parādījās ekspedīcijas nometnē kopā ar diviem operatoriem un četriem Centrālās televīzijas (ORT, RTR un VID) un radio korespondentiem, kā arī ar viņu apmeklējušo žurnālistu Gjunteru Krancu. Tāpēc majors Sisojevs neuzdrīkstējās izraidīt ārpus nometnes tos, kuri bija ieradušies, kā arī iejaukties Ivašuras preses konferencē, kas notika brīvā dabā ar pietiekami lielu cilvēku pūli. Vai varbūt viņam to darīt neatļāva priekšniecība. Jebkurā gadījumā viņš izturējās klusi un nemanāmi un atgriezušos ceļotājus vairs netraucēja.
Pēc pusdienām Ivans un Taja devās prom uz staciju, bez pavadītājiem, lai bez lielas kņadas un reklāmas varētu aizbraukt uz Maskavu. Viņi vēlējās pabūt mājās, informēt vecākus par saderināšanos un atpūsties no garā ceļojuma pa citiem laikiem. Nākotnē viņi nolēma vairs nešķirties un sarīkot kāzas, tiklīdz to atļaus situācija.
- Laimīgi cilvēki! - Veronika nopūtās, pavadot Grišina "devīto" žiguli ar jauno pāri, līdz viņa pazuda pilsētas nomalē; akadēmiķis personīgi vēlējās Ivanu un Taju nogādāt stacijā.
- Tu runā tā, it kā apskaustu, - Igors Vasiļjevičs pasmaidīja. - Vai tāda sieviete kā tu, var justies nelaimīga?
- Nelaimīga nav īstais vārds. - Veronika pielaboja frizūru. - Drīzāk neveiksmniece. Nav neviena vīrieša, kuram es, tāpat kā Taja savam Ivanam, varētu sekot, sekot viņam jebkur, neatskatoties.
