Viņiem paveicās.
CT telekomentētājs tika atrasts degvielas un smērvielu noliktavas rajonā, kur viņš no ekspedīcijas rezervēm lēja benzīnu Sisojeva BMW ar aptumšotiem logiem.
Ivašura un Ivans pagaidīja, kamēr viņš atstās noliktavas teritoriju, un apturēja automašīnu ārpus vārtiem, netālu no koka barakas sienas, kur bija tumšs.
- Aizvest? - Gibelevs ar pārspīlētu pakalpību jautāja, neskatoties uz silto vakaru, uzvilcis džemperi ar apkakli līdz zodam. - Prieks redzēt drosmīgos ceļotājus. Kurp sataisījāties, neskatoties, ka jau tik vēls?
- Sveika, Ļeņa. - Ivašura iesēdās priekšējā sēdeklī, pamāja uz BMW vadības paneli ar polihromo indikatoru. - Tev ir nopietns aparāts. Nejauši ne "ķirurgi" to uzdāvinājuši Sisojevam? Vai arī FSB maku izvēdinājusi?
Gibelevs sastinga, pēc tam rāvās cimdu nodalījuma virzienā, uzreiz sapratis, ka šeit no jokiem nav ne smakas, bet Igors Vasiļjevičs pārtvēra viņa roku, savukārt Ivans iebakstīja kakla pamatnē ar dunci.
- Klusu, "sanitār"! Mēs esam skarbi cilvēki, sisti, un netaupīsim, ja kaut kas ne tā. Stūrē savu automašīnu un nenervozē.
Gibelevs nedaudz pasēdēja pārdomās, patriņājās sēdeklī, iekārtojoties ērtāk, izspieda sajūgu. Viņa seja neliecināja, ka viņš būtu ļoti noraizējies.
- Uz kurieni?
- Pa kreisi mežā, līdz upei. Ivan, pārmeklē viņu.
Kostrovs uzmanīgi iztaustīja vadītāja džemperi un bikses, atrada tieši tādu pašu cilpas gredzenu, kas viņu gandrīz nožņaudza Žukovkā, parādīja Ivašuram. Tas pamāja, atverot cimdu nodalījuma durvis, un izvilka "bizonu" un divas "RG-8" granātas. Flegmātiski nomurmināja:
- Ekipējuši jūs pamatīgi, Leonīd Dmitrijevič.
Ivans pataustīja zem vadītāja sēdekļa un izvilka milzīgu melnu gandrīz pusmetru garu revolveri. Ar apbrīnu izelpoja:
- Oj,oj! Dzirdējis esmu, bet šādu mašīnu redzu pirmo reizi!
- Kas tas ir? - Ivašura atskatījās.
- Modelis 458 "Celiska", kam paredzētas patronas no "Vinčester Magnum", izgatavo austrieši. Ar šiem revolveriem var medīt pat ziloņus. No piecpadsmit metriem tā caursit centimetru biezu tērauda plāksni.
- Interesanti, kāpēc Leonīdam Dmitrijevičam vajadzīgs tik spēcīgs garmata(ukr.val.lielgabals)? - Igors Vasiļjevičs vienaldzīgi paraustīja plecus. - No viņa troksnis arī ir kā no lielgabala. Varbūt forma ir tikai maskēšanās?
Gibeļels, pieliecies, mēģināja Ivašuram atņemt revolveri, taču dabūja pa ausi un nokrita uz sēdekļa. Automašīna pastreipoļoja, gandrīz ietriecoties kokā, apstājās, motors noslāpa. Iestājās klusums.
- Lai sazinātos ar savējiem, viņam jābūt rācijai, - Ivašura teica tajā pašā vienaldzīgajā tonī.
Kostrovs atkal sāka iztaustīt "sanitāra" apģērbu un krusta vietā uz kakla atrada miesas krāsas plāksni ar mirgojošu zaļu aci.
- Viņa?
Ivašura uzmeta skatienu "tetovējumam" uz Gibeļeva kakla, parāva ķēdi tā, ka tā satrūka, uzmanīgi izpētījis plāksni, pamāja ar galvu.
- Tā izskatās. Man ir tāda pati. - Viņš pagriezās pret Gibeļevu, kurš skatījās uz priekšu caur sašaurinātiem plakstiņiem un svilpoja caur zobiem melodiju. - Es saprotu, Leonīd, ka tu nebaidies no nāves, saimnieki tevi tā ir ieprogrammējuši, tāpēc es tevi arī nesākšu biedēt. Bet mēs varam tevi, tā teikt, selektīvi sagraut. Paskaidrot, ko es domāju?
- Nevajag, - Gibeļevs pārstāja svilpot. - Izskatās, ka man nevajadzēja pamest galvaspilsētu.
- Tas gan tiesa. Bet viss šķita tik ērti: mēs parādījāmies, Veronika piezvanīja ... Kad jūs savervēja?
- Savervēja? - nesaprata telekomentētājs.
- Nu nokodēja. Kas, Sisojevs?
- Nē, vēl Odincovs, pirms došanās prom kopā ar jums. Tāpēc esmu šeit iekārtojies sen un stabili. Labāk runāsim par lietu. Protams, es pieļāvu stulbību, kā patīk teikt amerikāņu televīzijas asa sižeta filmu tulkotājiem, taču jūs neesat tai stāvoklī, lai diktētu savus noteikumus. Es ierosinu apmaiņu: jūs palaižat mani, mēs pārtraucam medīt jūs. Un pēc diennakts mēs vispār pazudīsim.
- Kopā ar Torni, - Ivašura pamāja. - Mēs zinām. Kur ir ceturtā membrāna, ar kuru Sisojevs nodarbojas personīgi?
Gibeļevs kļuva skumīgs.
- To arī ziniet? Bet ja es neteikšu?
Ivašura smaidīdams pārmija skatienus ar Ivanu.
- Pateiksi, pateiksi!
Gibeļevs pagrozījās, pakasīja aiz auss, atkal rāvās uz Ivanu, kurš joprojām aplūkoja superrevolveri, un atkal saņēma sitienu pa ausi. Ar plaukstu piespieda ausi, pietūkušu vēl no pirmā sitiena.
- Velns ar ārā, priekš zinātniekā darbinieka jūs kaujaties pārāk labi! Pieņemsim, ka es atbildēšu. Bet kur ir garantijas, ka jūs mani atlaidīsit?
- Labi, Vaņa, iedod man to lielgabalu. Ivašura paņēma smago revolveri. - Kāpēc viņš tik traki nervozē par šito?
Viņš atmeta veltni un izbēra plaukstā piecas garas, smagas, pirksta lieluma zelta patronas ar melnām ložu galvām.
- Interesantas lodes. Vai tu esi tādas redzējis?
- Tādas redzējis neesmu. Izskatās, ka lodes nav parastas. Pamēģināsim notestēt? Piesiesim šo darboni pie stūres, atkāpsimies no automašīnas tālāk un izšausim pa to.
Gibelevs sāka nobālēt, uz pieres parādījās sviedri.
